Gaiļa kalns – pilskalns atrodas 320m uz Z-ZA no Bumbuļu un 160m uz R no Mauriņu mājām. Pilskalns atrodas lielāka paugura A galā, no lielā paugura pilskalns atdalīts ar dabisku ieleju. Pats pilskalns ir bez mākslīga apdarinājuma pēdām, tā nogāzes lēzenas, no Z, A un D pusēm pilskalnu norobežo zema, purvaina leja.
E.Brastiņš kļūdas pēc Kārļa kalnu tekstā dēvē arī par Rata kalnu, kas ir cits, netālu esošs pilskalns. Tāpat vēl līdz galam nav skaidra versija par Kaupo Lielās pils saikni ar Turaidas pilskalna vietu.
Āraišu ezerpils bija no 9. līdz 10. gadsimtam apdzīvota nocietināta latgaļu apmetne uz Āraišu ezera salas. Arheologa Jāņa Apala vadībā Āraišu ezerpils ir daļēji rekonstruēta un ir viens no populārākajiem arheoloģiskā tūrisma objektiem Latvijā. 1983. gadā tika izveidots Āraišu arheoloģiskais parks, kurā ietilpst arī Āraišu pilsdrupas, kā arī akmens un bronzas laikmeta mājokļu rekonstrukcijas Meitu salā.
Babītes pilskalns (latīņu: castrum Babat, Babath) jeb Poļu kalns ir pilskalns Jūrmalas pilsētas teritorijā pie Jūrmalas apvedceļa (A10), Lielupes labajā krastā Babītes ezera austrumu galā. 13. gadsimtā šeit svarīgo tirdzniecības ceļu malā atradās viens no Sēlijas un Zemgales bīskapijas pārvaldes centriem – Babates jeb Svētās Marijas pils (1219-1228).
Baznīcas kalns ir apkārtnē norobežots, vecām priedēm apaudzis kāpveida izcēlums, kuru Z pusē ieloko Engures upe, kas, tuvojoties ietekai jūrā, kļūst visai plaša. Kalna malās un nogāzēs ir daudzas raktas bedres un izbrukumi; D pakājē ir ierakti vairāki no akmens mūrēti vecie zivju pagrabi. Baznīcas kalnam nav īsta plakuma; esošais ir neliels un neizlīdzināts.
“06.05.2008. zvanīja Oskars Ušpelis un pastāstīja, ka nesen braucienā pa Latgali apmeklējis kādu kapsētu (varētu būt vecticībnieku kapsēta) Aizkalnes Kalvānos. Kapsēta atrodas netālu no kāda ezera. Kapsēta ierīkota garenā, norobežotā kalnā, kura malās, respektīvi, pie kapsētas, esot pilskalnam raksturīgas grāvja un vaļņa pazīmes.”
Kalniņš esot izteikts, apaudzis priedēm. Karte tur uzrāda trīs kalniņus paralēli upei, bet likās, ka īstais būs visvairāk uz D situētais kalniņš. Pie dzirnavu ezera upītes (pēc kartes Kovšova) Ritiņos, pēc I.Silkāna uzskata, esot pilskalns. Kiuku ezera D galā esot norobežota saliņa, kuru vietējie vecticībnieki saucot par GORODOK.
Praulienas pagasta dienvidu daļā, pie robežas ar Ļaudonas pagastu, ir paliels mežu masīvs. Netālu no abu pagastu robežas, šķēršļotā, mežainā, purvainā un cilvēku neapdzīvotā apvidū atrodas nelielie un purvainie Sīmaņu, Liniņu un Pārkārtņa ezeriņi.
Pilskalns apsekots 2005. gada 30. aprīlī Rēzeknes novadpētniekam un dzejniekam Pōvulam Ratinīkam pieaicinot Juri Urtānu. Par Ratinieku kapu kalnu teikas vēsta, ka kapsētas kalns esot saukts par Kurgānu un rokām esot samests virs kāda karavadoņa kapa.
Salacas pilskalns pirmo reizi minēts jau Indriķa hronikā 13. gs. sakarā ar kādu sāmsaliešu sirojumu uz Burtnieku ezeru. Sena lībiešu teika stāsta, ka vācu tirgotāji vispirms enkurus izmetuši te, pie Salacas grīvas, un tikai tad devušies gar jūras malu uz Daugavas grīvu, kur dibināja Rīgu.
Dažādas teikas un nostāsti liecina, ka netālu no Saukas ezera esošais Ormaņkalns jeb Ūrmaņu kalns senatnē varētu būt bijis svētkalns vai nocietināta vieta.
Page 12 of 32
Šis darbs ir licencēts ar Creative Commons Attiecinājums-Dalīties līdzīgi 4.0 Starptautisko licenci.