Pirmo informāciju par Caunu pilskalnu sniedzis pazīstamākais Latvijas Republikas laika pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš, kurš to pieminējis 1926. gadā publicētajā izdevumā “Latvijas pilskalni. II. Zemgale un Augšzeme”. E. Brastiņš Caunu pilskalnu par īstu pilskalnu neatzina, bet minēja kā varbūtēju vietu, kur pārkārtojies Zobenbrāļu ordeņa karaspēks, dodoties uz Mežotni. 1937. un 1939. gadā pilskalnu apsekojis Pieminekļu valdes darbinieks, arheologs Pēteris Stepiņš, bet 1945. gadā – toreizējā Latvijas PSR Centrālā Valsts vēsturiskā muzeja līdzstrādnieks Kārlis Rozītis. 1979. gadā pilskalnu apsekojis arheologs Jānis Graudonis, kurš atzīmē, ka “mākslīga apdarinājuma” pazīmes tajā nevar konstatēt un visdrīzāk tas uzskatāms par patvēruma vietu. To, ka Caunu pilskalns nav īsts pilskalns, 1983. gadā atzinis arī arheologs Juris Urtāns. 1985. gadā pilskalna kā arheoloģiskā pieminekļa pasi sastādījis arheologs Jānis Siatkovskis.
Caunu pilskalns ierīkots savrupā, austrumu–rietumu virzienā orientētā gandrīz 200 m garā paugurā (34,3 m virs jūras līmeņa). Par pilskalnu tiek uzskatīta paugura rietumu daļa (ap 120 m x 100 m), kura ziemeļu nogāze, kas vērsta pret t. s. Pagraba purvu, dabīgi stāva, dienvidu nogāze nolaidena. Pēc līdzšinējo vietas apsekotāju uzskata mākslīgas nocietināšanas pazīmes tam nav novērojamas, nav konstatēts arī kultūrslānis. Jāatzīmē, ka jaunākajā ar lāzerskenēšanas tehnoloģiju LiDAR (Light Detection And Ranging) iegūtajā kartogrāfiskajā materiālā pilskalna dienvidu pusē saskatāmas iespējamas vaļņa un grāvju paliekas. Kalns apaudzis ar jaukta tipa mežu.
Caunu pilskalns līdz šim plašāk arheoloģiski nav pētīts, tomēr apstāklis, ka tajā nav konstatēts kultūrslānis, mazina iespējamību, ka izpētē tiktu konstatētas liecības, kas ļautu precizēt vietas funkcionālo nozīmi un datējumu. Pagaidām hipotētiski var pieļaut, ka kalns senatnē izmantots kā īslaicīga patvēruma vieta briesmu gadījumos, kas pastāvīgi nav apdzīvota. Neskaidri ir apsvērumi, kādēļ E. Brastiņš šo vietu uzskatīja par tādu, kurā Zobenbrāļu ordeņa karaspēks sakārtojās uzbrukumam Mežotnei, kas minēts “Indriķa Livonijas hronikas” XXIII grāmatas 8. sadaļā un attiecināms uz notikumiem 1220. gada februāra sākumā. Iespējams, ka tas saistīts ar Lielupes vai tās baseinā ietilpstošās Iecavas pietekas Misas (Mussa, Missa) transkripciju un identifikāciju dažādās senākās “Indriķa Livonijas hronikas” publikācijās. 1993. gadā izdotajā “Indriķa Livonijas hronikas” tulkojumā tās komentāru autors, arheologs un vēsturnieks Ēvalds Mugurēvičs, atsaucoties arī uz 1955. gadā Hannoverē izdotās hronikas tulkojumu un tajā pievienotajiem vācbaltiešu vēsturnieka Leonīda Arbuzova (Leonid Arbusow) komentāriem, pamatoti norāda, ka avotā jaukta Lielupe, ko augšgalā sauc arī par Mūsu, ar Misu. L. Arbuzovs secināja, ka Misa, kas atrodas 33 km no Mežotnes, sava niecīguma un neizdevīgā tecējuma virziena dēļ nav piemērota karaspēka transportam ceļā no Rīgas uz Mežotni.
Caunu pilskalna tuvākajā apkārtnē līdz šim nav lokalizētas kādas citas, ar to, iespējams, saistītas, senvietas. Tuvākā zināmā senvieta ir gandrīz 4 km uz ziemeļaustrumiem esošā Ķipāļu viduslaiku kapsēta.
