Wikipedia par pilskalnu
Āraišu ezerpils bija no 9. līdz 10. gadsimtam apdzīvota nocietināta latgaļu apmetne uz Āraišu ezera salas. Arheologa Jāņa Apala vadībā Āraišu ezerpils ir daļēji rekonstruēta un ir viens no populārākajiem arheoloģiskā tūrisma objektiem Latvijā. 1983. gadā tika izveidots Āraišu arheoloģiskais parks, kurā ietilpst arī Āraišu pilsdrupas, kā arī akmens un bronzas laikmeta mājokļu rekonstrukcijas Meitu salā.
Āraišu arheoloģiskais parks atrodas Amatas novadā, pie Āraišu ezera, aptuveni 7 km no Cēsīm, netālu no Vidzemes šosejas, 3 km no Cēsu pagrieziena.
Latviešu teikas vēstīja, ka vietā, kur tagad atrodoties maza saliņa, Āraišu ezerā esot nogrimusi pils un skaidrā laikā Āraišu ezera dibenā varot redzēt pils paliekas. Zvejnieki vairījušies zvejot salas tuvumā, jo uz senajiem koka pāļiem ķeroties tīkli.
1876.gadā Cēsu grāfs Jakobs Kārlis Georgs fon Zīverss izdarīja pirmos izrakumus ezera salā, kur konstatēja piecas vai sešas apbūves kārtas, atrada senlietas,[1] taču izrakumu apstākļi bija ļoti neērti — izrakumu laukumos nemitīgi plūda iekšā ūdens, kas nemitīgi bija jāizsmeļ. Pēc Zīversa aicinājuma 1877. gada vasarā Āraišos no Berlīnes ieradās profesors Rūdolfs Virhovs. Viņš apskatīja ezera saliņu un lika tās vidū izdarīt nelielu zondējuma rakumu. Pēc atrasto koku apskates viņš secināja, ka Āraišu ezera celtne uzskatāma par dzelzs laikmeta pāļu būvi.[2]
Pamatīgāk sala izpētīta 1965.—1969. un 1975.—1979. gadā, kad izrakumus vadīja arheologs Jānis Apals. Izrakumos tika atrastas 5 apbūves, kas pastāvējušas apmēram 15—20 gadus katra.[3]
2012. gada jūlijā starptautiska Eiropas projekta “Ecology of Crusading” (“Krusta karu ekoloģija”) ietvaros tika veikta arheoloģiskā izpēte Āraišu ordeņa pils priekšpilī un Āraišu ezera krastā arheologa Artūra Tomsona vadībā. Laukumā ezera krastā dzelzs laikmeta ezerpilij sinhronu apdzīvotību konstatēt neizdevās. Iegūtās arheoloģiskās liecības pamatā saistāmas ar Livonijas ordeņa pils pastāvēšanas laiku.
historia.lv par pilskalnu
Valters Grīviņš, 25.12.2013
Āraišu ezerpils, īpatnējākais latv. archaioloģijas piemineklis, atklāts Āraišu ez. (80) jau 1870os g., bet izpētīts tikai 1965-69 un 1975-79. Āraišu ez. salas 1,5-3 m biezajā kult. slānī atrastas latgaļu celtu 5 apbūvju paliekas, sākot ar IX gs. Toreiz ez. līmenis bijis apm. 1,7 m zemāks nekā tagad. Ezerpils uzbūvēta 30-50 m no krasta salas dabiskā sēkļa galā. Pāri brīvai ūdens joslai bija uzbūvēts uzejas dambis, pa kuŗu iedz. varēja nokļūt krastā. 2. un 3. apbūve bija 1. apbūves tālāks paplašinājums ar ezerp. centrā saglabāto 1. apbūves celtņu blīvu izvietojumu, to papildinot ar jaunu saimn. ēku un aizsargceltņu joslām. 4. un 5. apbūvē ezerp. vidū 2. un 3. perioda centrālās ēkas vietā bija radīts laukums, ap kuŗu grupējās dzīvojamās ēkas ar saimn. ēkām aizmugurē. Vislabāk saglabājušās 1. apbūves celtnes kult. slāņa apakšā. Krastam tuvākajā ezerp. dr. stūrī bijusi stipri nocietināta ieeja, kuras priekšā bijusi ar gulkoku žogu nostiprināta platforma un stabu konstrukcijā celts nocietinājums, bet iekšpusē neliela kvadrātiska celtne. Āraišu ezerp. dzīv. nami līdzinās Vidz. gala klētīm. Pievienotajā rekonstrukcijā redzams latg. namiņš – vientelpas cirtnis ar lievenī ievietotu piebūvi. Namiņa vidū ir māla krāsns, bet nav griestu un dūmvada. Telpā ir guļamlāva un plati soli gar sienām. Apaļkoku jumts pārsegts ar egļu kūrijām vai lokšņu mizu. Pētījumus izdarīja Jāņa Apaļa vadībā.
1967 ierosināja Ā. ezerp. izveidot par tūristu atrakciju, iepazīstinot interesentus ar seno tautas celtn. un vairākiem tūkstošiem atrasto senlietu. 1971-73 izplānoja Ā. mūzejparku Cēsu raj. Drebešu ciemā ar Ā. ezerp. kā centr. objektu, ko vēlāk iekļāva Gaujas nac. parkā. Sekojot dāņu Lejres brīvdabas mūzeja paraugam, nolēma daļu atklāto celtņu restaurēt, bet piemērotu konservējamo materiālu trūkuma dēļ nebija iespējams eksponēt oriģinālmateriālus ar rievsienām nožogotā un caurspīdīgu materiālu pārsegtā baseinā apskatei uz vietas. Nebija nozīmes pārcelt oriģinālmateriālus arī uz citu vietu, jo senās koka konstrukcijas bija pietiekami labi saglabājušās, lai tās izpētītu un atklātu to konstrukciju, bet nebija tik stipras, lai brīvā dabā izturētu tūrisma slodzi. Tādēļ nolēma Ā. ezerp. rekonstruēt no svaiga materiāla dabīgā mērogā. Rekonstruējamo celtņu apakšdaļa ir seno oriģinālo celtņu kopija, bet augšdaļa ir – pēc atrastajām būvdaļām, archaioloģiskās un etnograf. pieredzes – apakšējo daļu loģisks turpinājums. 1981 atklāja 1. namiņu, kam pakāpeniski seko citas ezerp. rekonstrukcijas. Ā. ezerp. ir ārkārtīgi rets archaioloģisks piemineklis visā Za. Eiropā.
