Wikipedia par pilskalnu
Mežītes pilskalns atrodas Latvijā, Talsu novadā, Laucienas pagastā Lībagu — Laucienas šosejas kreisajā malā pie Pilskalnciema. Mežītes pilskalns ir viens no vizuāli skaistākajiem Kurzemes pilskalniem. Pilskalnu pirmais apsekojis Augusts Bīlenšteins 1869.gadā.
Nocietinājums ierīkots ap 13 m augstā kalnā ar mākslīgi nostāvinātām nogāzēm. Tā plakumam ir trīsturveida forma un senatnē, tas tāpat kā daudzās citās vietās, ticis arts. Plakuma izmēri: 55×30—50 m. Šaurākajā dienvidu galā uzbērts ap trīs metrus augsts valnis. Valņa rietumu galā joprojām samanāma senā uzejas vieta.
Dienvidaustrumu pusē no pilskalna atrodas mazāks uzkalns — tā sauktais mazais pilskalniņš. Spriežot pēc tā izvietojuma, šeit varētu būt atradušies kādi papildus nocietinājumi uzejas aizsardzībai. Pilskalns atradās kuršu Vanemas zemē.
Iespējams zemāks valnis kādreiz ietvēris visu pilskalna plakumu, bet aktīvās lauksaimnieciskās darbības rezultātā nekādi uzbērumi gar plakuma malām šodien vairs nav saskatāmi.
Plakuma ziemeļu galā vēl 20. gadsimta 20. gados ir bijusi lietojama ūdens ņemšanas vieta — «acs». Šodien gan tā ir pilnīgi aizbirusi.
Visapkārt pilskalnam, gandrīz 3 ha platībā atradusies apmetne (senpilsēta). Kultūrslāņa biezums apmetnē, dažviet sasniedz 1 metru.
Pilskalns tiek datēts ar vēlo dzelzs laikmetu. Pilskalnu 1923. gadā savās Kurzemes pilskalnu apsekošanas ekspedīcijas laikā uzmērījis Ernests Brastiņš. 2008.—2009. gadā pilskalnā un apmetnē arheoloģiskos izrakumus veica Latvijas Universitātes vēstures studenti arheologa Andreja Vaska vadībā.
talsitourism.lv par pilskalnu
Mežītes pilskalns ir vizuāli viens no skaistākajiem Kurzemes pilskalniem, kuru ieteicams aplūkot ikvienam, kurš interesējas par Latvijas senatni. Interesanti, ka šo pašu domu jau 1869.gadā izteicis baltvācu mācītājs – latviešu senvēstures un folkloras pētnieks – Augusts Bīlenšteins, kurš, aprakstot Mežītes pilskalnu, starp citu, atzīmējis: “Kas grib gūt priekšstatu par latviešu pagātni, tam šī vieta ir jāapmeklē.”
Pagājušā gadsimta vidū pilskalnu ieskāvuši plaši mežu masīvi, un A.Bīlenšteinam to izdevies atrast tikai ar toreizējā Damšļu māju saimnieka palīdzību. Pašlak šo senatnes liecinieku interesentiem uzmeklēt nav nekādu grūtību, jo pilskalns atrodas tikai 200 m no Lībagu – Laucienas šosejas, tās kreisajā pusē, pie Mucenieku mājām, ap 6 km no Rīgas – Ventspils šosejas.
Pilskalns ticis ierīkots savrupā, ap 13 m augstā kalnā, kuram mākslīgi nostāvinātas nogāzes. Tā plakums ir trijstūra formas, 55 x 30-50 m liels, ar šaurāku dienvidu galu, kurā uzbērts ap trīs metrus augsts valnis. Tas aizsargājis uzeju pilskalnā, kura šeit tāpat kā vairākos citos Latvijas pilskalnos ieplānota tā, lai uzbrucējiem, tiecoties ieņemt pašu pili, ar vairogu neaizsargātais plecs būtu pavērsts pret tās aizstāvjiem. Uzejas pretējā pusē (dienvidaustrumos pilskalnam) atrodas mazāks uzkalns – t.s. mazais pilskalniņš. Spriežot pēc tā izvietojuma, šeit varētu būt atradušies kādi papildus nocietinājumi pilskalna uzejas aizsardzībai.
Iespējams, ka nedaudz zemāks valnis ietvēris visu pilskalna plakumu, taču kādreiz tas ticis apstrādāts, tādēļ pašlaik gandrīz nekādas uzbēruma paliekas, izņemot jau minēto valni kalna dienvidu galā, nav saglabājušās. Plakuma ziemeļu galā divdesmitajos gados bijusi vērojama “acs” – kādreizējās akas vieta, kuras ūdens vēl toreiz bijis lietojams. Pašlaik šī vieta gandrīz pilnīgi aizbrukusi un aizaugusi. Par šo “aci” ir nostāsts, ka, ja to mēģināšot rakt, tad atradīšot naudu, bet naudu varot tikai tad dabūt, ja rokot pusnaktī.
Par pašu pilskalnu arī pierakstītas vairākas teikas, no kurām populārākā ir par kādu vīru, kurš domājis uzart kalngalu. Arkls nezin kur aizķēries, un zirgs nevarējis to vairs pavilkt. Tad vīrs sācis lādēties: “Kas, Pērkons, te ir?” Tā izrādās bijusi katla stīpa, bet pats katls ar naudu, tamdēļ, ka vīrs lādējies, nogrimis. No katla stīpas vīrs izkalis trīs lemešus.
Visapkārt pilskalnam, gandrīz trīs hektāru platībā atradusies apmetnes vieta, kurā dažviet kultūrslānis sasniedz ap 1 m dziļumu. Šo apmetnes vietu dažādos laikos apstrādājot, atrastas vairākas senlietas (vīta bronzas aproce, bronzas gredzens, dzelzs kāpslis, dzelzs stopa bultas gals) un trauku lauskas. Ap 300 m dienvidos Mežītes pilskalnam, šosejas pretējā pusē atrodas Mežītes Elkukalns – kulta vieta. Tas ir ap 25 m augsts, liels, ar biezu mežu apaudzis paugurs ar samērā stāvām nogāzēm, īpaši ziemļrietumu pusē, kura varētu būt nostāvināta mākslīgi. Saglabājušies nostāsti par to, ka pilskalnu un Elku kalnu saistot apakšzemes eja.
Netālu no pilskalna zināmas arī divas senkapu vietas – t.s. Kapurkalnā atrastas vēlajā dzelzs laikmetā kuršiem raksturīgas senlietas, bet Kalnenieku māju zemē kādā grants paugurā konstatēti tā paša laika perioda Baltijas somiem raksturīgie skeletkapi. Izvirzīta hipotēze par to, ka Mežītes pilskalnā atradusies kādā 1234.gada dokumentā par 25 arklu zemes izlēņošanu Rīgas Svētā Pētera baznīcai minētā “castellatura Lodgiae”.
E.Brastiņš par pilskalnu
Starp Talsiem, Nurmuižu, Lībagiem un Strazdi atrodas mežs, saukts par Andumes mežu. Mežs aizņem kalnainu, bet auglīgu apvidu. Andumes meža vidū nelielā klajumā pie Strautu mazmājiņas paceļas teiksmains pilskalns. Viņš atrodas 1 kilometru ziemeļos esošās Mežītu māju robežās un iesaukts par Mežītu pilskalnu. Pie pilskalna grūti nokļūt. Visparocīgāk tas izdarams no Talsu-Strazdes lielceļa puses, pie Lībagiem nogriežoties pa meža ceļu, uz vakariem. Tomēr bez pavadoņa šis pilskalns svešiniekam nebūs atrodams, jo daudzos meža ceļos tas katrā ziņā nomaldīsies. Pilskalns apaudzis retiem lapu kokiem. Virspusē tam mazliet iedobts plakums, kuram vienādi vai otrādi pāri piecdesmit metri. Plakuma dienvidus pusē uzmests 3 m. augsts uzbedums, kuram gar rietumu galu atstāta ieejas vieta. Pilskalna ieejas vieta un taka labi uzglabājusies un pilskalnā var nokļūt tikai pa šo, vietu. Pārējās pusēs pilskalna sāni ir neredzēti stāvi un uzbrucējiem nepieejami. Pēc vispārējā veida pilskalns ir trijstūrains, ar noapaļotiem stūriem. Ziemeļu pusē izrakta ,,acs“ , kuras ūdens vēl tagad lietojams. Pilskalna plakums augstāks kā apkārtēji lauki par 12— 13 metriem.
Plakums senāk ticis arts, bet tagad atmatā. Redzams ogļains mitņu slānis, kurš pārklāj nevien pilskalnu, bet arī apkārtējo mazmājiņu sakņu dārzus. Senāk arot šaīs dārzos atrastas bronzas rotas lietas.
Dr. Bielensteins uzrakstījis dažas teikas: Reiz arajs pilskalnā aris. Arklis nezin kur aizķeras, kur ne. Šis sāks lādēties: „Kas, Pērkons, te ir?“ Tā bijusi katla stīpa. Bet tamdēļ, ka lādējies – pats katls ar naudu nogrimis. No katla stīpas vīrs izkalis trīs pāri lemešu. – Kad vēlāk gribējuši naudu izrakt, tad no zemes līdušas bites ārā un darbu kavējušas.
Senrakstos nav atrasti nekādi norādījumi par šo Mežītes māju zemē esošo skaisto pilskalnu. Varbūt tā ir 1253. g. minētā kuršu V i e t s e d e, jo tuvumā ir V ī c i e š u muiža.
Dienvidos pilskalnam , aiz purvainas pļavas atrodas augsts kalnajs saukts ,,Elku kalns.“ Tur vecos laikos esot baznīca stāvējusi. Dr. Bielensteins šo Elku kalnu aprakstīdams (Magazin XIV ) piebilst, ka tas apmeklējams ikvienam, kas grib gūt jēdzienu par veclatviešu seno dzīvi. Pirms 1000 gadiem šeit droši vien esot izskatījies gluži tāpat, kā tagad.
(No šā apvidus trūkst pareizu kāršu un tāpēc apkārtnes planam bij jāizpaliek.)
Profila informācija
Detalizētu informāciju var meklēt opendata.latvijas-pilskalni.lv.