J.Urtāns par pilskalnu
2018. gada 26. jūlijā ziņas par iepriekš nezināmu pilskalnu Feimaņu Grahoļskos sniedza Kroma kolna bruolistes vadītājs A. Lubāns, kurš rakstīja: /../ iespējams, tas jau ir zināms, bet ja ne, tad ir atradies vēl viens pilskalns. Bildēs divi keramikas gabaliņi. Vecā bedrē samērā dziļš kultūrslānis. /../ Ieteica vietējie, kas jau vairs nav uz vietas, paskatījos LIDAR, dabā arī; vajag tā kā būt, virsma izlīdzināta /../.
2018. gada 15. augustā, pārbaudot vietu, tas tiešām izrādījās jauns, iepriekš nezināms pilskalns. Grahoļsku (mūsdienu kartē Grohoļski, agrākajās kartēs arī: Гридольская, Grochoļski, Grachaļskije, Gricholsɮkaje, Грохольские) sādža pamesta. Pilskalns atrodas ap puskilometru uz A no Grahoļsku sādžas kādreizējās vietas. Pilskalna tuvumā, uz DA no tā, bijušas mežsarga mājas.
Pilskalns ierīkots apmēram ZA–DR virzienā orientētā, lapu kokiem apaugušā kalna kauprē. Gan uz paša pilskalna, gan arī plašā apkārtnē iestādītas lapegles. Ierīkojot pilskalnu, kaupres DR gals, kas ir bijis augstāks par kaupres ZA turpinājumu, nodalīts ar dziļu, ap 10 m platu pārrakumu. No tā izsviestās zemes bērtas pārrakuma ārmalā, respektīvi, DR pusē, un tagad veido lēzenu un izplūdušu valni. Grāvja dibenā ir
divas lielas, jau jaunākos laikos raktas, šobrīd aizmilzušas bedres. Pārrakums un no tā izmestās zemes daļēji izlīdzinājušās, jo pilskalns un tā tuvākā apkārtne agrākos laikos intensīvi izmantota lauksaimniecībā, respektīvi, arta. No grāvja dibena līdz pilskalna plakuma malai ir ap 5 m liels stāvinājums, bet izplūdušais valnis ārpus grāvja ir nepilnu metru augsts. Pret šo pusi pārrakums ir nepilnu metru dziļš. Pilskalna plakums ir izlīdzināts, nedaudz viļņots, to klāj manāmi melns kultūrslānis. Plakuma garums ZA–DR virzienā ir ap 80 m, platums – ap 20–25 m, plakuma augstums virs tuvākās apkārtnes ap 10–12 m. Plakuma centrālajā daļā ir ap metru dziļa un caurmērā ap metru liela bedre, kas uzrāda vismaz pusmetru biezu kultūrslāni (8. attēls). Šķiet, ka šī bedre būtu saistāma ar agrāku laiku mantraču darbībām. Plakuma ZA daļā kurmju rakumos atradu divas keramikas lauskas. Arī A. Lubāns pilskalnā bija atradis divas lauskas. Pilskalna pretējais, ZA gals, norobežots ar 3–4 m dziļu, vairāk nekā desmit metrus platu pārrakumu, kas abās kraujajās pilskalna nogāzēs vairs neturpinās. Iespējams, ka zeme no šā pārrakuma mesta uz āru, tomēr noteikts valnis tur nav saskatāms. Šā pārrakuma pašā R galā, vidū, ir izcilnis, kas pārrakumu sadala divās daļās. Abas pilskalna sānu nogāzes jau no dabas ir bijušas pietiekami stāvas, lai tajās neveidotu terases, tomēr šīs nogāzes nav vienmērīgi nolaidenas.
Pilskalna R pusē ir purvaina leja, caur kuru kādreiz izrakts novadgrāvis. Zeme tur ir tumša, tomēr šķiet, ka tas nav kultūrslānis, bet gan purva augsne. Pilskalna D un DA pusē, kalna pakājē, ir vairākas izteiktas aparas, kas veido it kā grāvjus un terases. Visizteiktākās tās ir uz D no pilskalna DR gala pārrakuma. Tur ir trīs, cita virs citas atrodamas, grāvju iezīmētas aparas, kas vedina uz līdzību ar pilskalna terasēm, tomēr šinī gadījumā tās noteikti ir kādreizējās lauksaimniecības liecības un nav saistītas ar pilskalna izveidi. Aparas turpinās pa pašu kalna pakāji vēl tālāk uz Z un ZA.
Intensīvais kultūrslānis un atrastās tuvāk nenosakāmas bezripas keramikas lauskas liecina, ka Grahoļsku pilskalns varētu būt bijusi ilgstoši apdzīvota dzelzs laikmeta dzīvesvieta. Ap 2 km uz DR no Grahoļsku pilskalna, Zolvu ezera krastā, atrodas Krupenišķu pilskalns [Brastiņš 1928: 124–25] un Krupenišķu uzkalniņu kapulauks.
