30.06.2019. Ceļā uz Daugavpili aiz Līvāniem ir ļoti ievērojama vieta – senais Jersikas pilskalns.Lai gan tas ir ļoti Tuvu lielceļam pie Daugavas skaistā vietā, tomēr izskatās, ka tam nav izrādīts pietiekams Gods, nedz no Latvijas valdības, nedz no vietējās pašvaldības un arī no Latgales patriotu puses. Uz to var aiziet caur privātu ganību teritoriju un kā arī pats pilskalns ir privāts. Valstij būtu jābūt programmai, kas stimulētu īpašniekus pilskalnu sakārtošanai, uzturēšanai un pieejamībai. Pilskalns nav nolaists, bet nav arī tāds, lai piesaistītu ļaudis…
Jersikas pilskalns ir Indriķa hronikā aprakstītās ķēniņa Visvalža Jersikas pils (latīņu: Gerzika, Gercike, Gerceke, latgaliešu: Gersika vieta tagadējā Līvānu novada Jersikas pagastā. Senā pils, ko ķēniņš Visvaldis dēvēja par savu tēvu mantojumu, atradās Daugavas labajā krastā iepretī Dignājas pilij.
Jersikas pilskalns atrodas Daugavas labajā krastā starp divām nelielām upītēm ar dziļām gravām. Daugavas krasta pusē tas ir 18 m augsts, bet ziemeļu pusē mākslīgi nocietināts ar 2 m augstu uzbērumu, skaitot no 100 m garā un 75 m platā plakuma. Arheoloģiskie izrakumi liecina par desmit apdzīvotības slāņiem, no kuriem senākais datējams ar 1. gadu tūktoti p.m.ē., bet jaunākais ar 14. gadsimtu. Visintensīvākā seno letgaļu kultūrai raksturīgā dzīve te norisinājusies no 10. gs. līdz 13. gs. sākumam. Pilskalna tuvumā atklāts kapulauks, kas daļēji pētīts; atsegti 32 seno letgaļu apbedījumi (10.-14.gs.); pēc arheoloģiskā materiāla vērojami sakari gan ar senkrieviem (kakla rotas, piekariņi), gan lietuvjiem (kaps ar zirga apbedījumu).
Jersikas pils vārda izcelšanās nav skaidra, iespējams, ka pamatā ir seno vikingu vārds gerz-kr, kas tika attiecināts uz tirgotājiem, kas brauca pāri jūrai uz Garderīki. Livonijas konfederācijas laikos Jersikas pilskalnu vēl arvien dēvēja par “ķēniņa citadeli” (latīņu: arx regia), ko 16. gadsimtā slāviskoja par “cara pili” (poļu: Carogrod, krievu: Царъград, vācu: Zargrad).
Jersikas pils (castrum) un pilsēta (urbs, civitas) pirmo reizi pieminēta Indriķa hronikas 1203. gada notikumu aprakstā. Jersika bija Letijas pārvaldes un garīgās dzīves centrs, kas kontrolēja Daugavas tirdzniecības ceļu. Hronikā tā aprakstīta kā bagāta apcietināta pilsēta ar vārtiem, pareizticīgo baznīcām, kurās bija zvani un svētbildes, savukārt pilī bija sudraba rotas un purpurs. 1209. gadā to ieņēma bīskaps Alberts, bet 1212. gadā Jersikas pilī bīskaps Alberts un Polockas kņazs Valdemārs noslēdza draudzības un tirdzniecības līgumu, ar ko Polockas valsts atteicās par labu Līvzemes bīskapijai no savām tiesībām uz Letiju un Līvzemi un “atslēdza” vācu preciniekiem Daugavas tirdzniecības ceļu. Šī lūguma teksts nav saglabājies, bet atstāstīts Indriķa hronikā (XVL. 2). 1214. gadā krustneši izlaupīja un nodedzināja Jersikas pili. Pēc ķēniņa Visvalža nāves 1239. gada 19. aprīlī Rīgas bīskaps Nikolajs ar domkapitula un vasaļu piekrišanu atdāvināja Livonijas ordenim pusi no Jersikas pils (locum castri) līdz ar visiem lauku piederumiem, tiesībām un desmito tiesu. Jersikas pils vēlāk kļuva par nocietinājumu uz Rīgas arhibīskapijas un Livonijas ordeņa valsts robežas. Pēdējo reizi Jersikas pils vieta minēta 1375. gadā, kad tās tuvumā lietuviešu karaspēks šķērsoja Daugavu.
19. gadsimtā pieauga interese par viduslaiku hronikā minētās Jersikas pils vietu Daugavas krastā. Par pilskalna atrašanās vietu bija dažādas hipotēzes, no kurām populārākās bija Lokstenes pils vieta pie Stukmaņu muižas un pilskalns blakus Pilskalnu mājām (vācu: Schlossberg) uz dienvidiem no Līvāniem. 1939. gada arheoloģisko izrakumu atradumi Franča Baloža vadībā liecināja par labu Līvānu hipotēzei. Izrakumi pilskalnā notika arī 1990.-1997. gadā (vad. Ēvalds Mugurēvičs).
