Beitānu pilskalns

Par Beitānu pilskalnu pirmās ziņas 2018. gada 8. aprīlī raksta autoram sniedza Kroma kolna bruolistes vadītājs Aleksandrs Lubāns. Kā viņš vēlāk stāstīja, dažas dienas iepriekš Andrupenē bijis pasākums “Satiec savu meistaru”. Kāds bijušais skolotājs ieteicies, ka mežā esot vēl otrs pilskalns, netālu no iepriekš jaunatklātā Černoručjes pilskalna, un stāstījis par vietu, kur šis pilskalns aptuveni būtu meklējams. Tūlīt pēc pasākuma A. Lubāns devies uz norādīto vietu un pēc meklēšanas tur tiešām konstatējis kādu kalnu, kas atgādinājis pilskalnu.

2018. gada 30. aprīlī kopā ar A. Lubānu un citiem interesentiem vieta tika apsekota. Tā tiešām izrādījās iepriekš nezināms pilskalns (1. attēls: 1). Uz DA no pilskalna ir kādreizējās Beitānu sādžas vieta, kurā patlaban nav apdzīvotu māju. Ap 100 m uz DR no pilskalna ir Zaļesjes mežsargmājas pamati, tomēr šis nosaukums parādās tikai padomju laika militārajās kartēs, bet nav ticis iekļauts arī reprezentatīvajā V. Zepa Latgales vietvārdu vākumā [Zeps 1984], tāpēc, saskaņojot ar pilskalna atklājēju, pilskalnam dots Beitānu pilskalna nosaukums. Agrākais kalna vārds nav zināms; par kalnu nav zināmi arī nekādi nostāsti. Pilskalna apkārtne ir visai kalnaina, mežaina un neapdzīvota. Patlaban pilskalns ieaudzis egļu mežā; daudzas egles ir nokaltušas, nolūzušas vai izgāztas. Beitānu pilskalns bijis ierīkots kāda ZZA–DDR virzienā orientēta, nodalīta reljefa izcēluma DRR galā, kas paceļas virs tuvākās apkārtnes par apmēram desmit metriem. (Te un turpmāk platības izmēri pēc aerolāzerskenēšanas materiāliem, augstumi – pēc reljefa kartes un acumēra. Ticams, ka, ar instrumentiem mērot pilskalnus, to izmēru skaitliskā nenoteiktība mazināsies). Arī pilskalna apkārtne ir visai kalnaina, mežaina un neapdzīvota. Pilskalna plakuma centrālajā daļā aug vairākas lielas lapegles, bet vienā malā – liepas, kas, iespējams, uzsverot kalna agrāko nozīmību, ir īpaši stādītas jaunākos laikos. Plakums ir par 3–4 metriem nolaidens ZZA virzienā, tas ir nedaudz viļņots, un tā A mala ir mazliet augstāka. Plakumā izteikts kultūrslānis nav jūtams, tomēr vietām zeme ir tumšāka. Kultūrslāņa nav arī pilskalna nogāzēs un pakājē, lai gan DA nogāzē un pakājē varēja ieraudzīt atsevišķus, kultūrslānim raksturīgus, šķeltus akmeņus. No Z puses, kur pilskalns ir bijis vispieejamākais, tas nodalīts ar trim ap 1–1,5 m augstiem vaļņiem un atbilstošiem grāvjiem (2. attēls). Aerolāzerskenēšanas materiāli rāda, ka pāri šiem vaļņiem un grāvjiem varētu vest nedaudz nolīdzināta ieejas vieta; dabā tādu bija grūtāk saskatīt. DA nogāzē grāvji un vaļņi transformējās vienā terasē, kas šo kalna malu ieloko ap 2–3–4 m zem plakuma līmeņa. Iespējams, ka nogāze zem terases ir bijusi arī pastāvināta. Pretējā ZR nogāzē trīs vaļņi un grāvji transformējas par trim terasēm, kas atrodas cita virs citas.

Pilskalna DR galā, apmēram vienā ceturtdaļā no pilskalna garuma, visas terases abās pilskalna nogāzēs izzūd. Šķiet, ka pilskalna DR nogāzē terases ir pat izpostītas – tur kalna nogāze ir viegli grubuļaina un atgādina senus, aizaugušus rakumus. Pilskalna plakuma (garums ap 75 m, platums ap 30 m) DA malā, pret vietu, kur terases vairs nav, ir sūnās ieaugusi akmeņu kaudze. Pilskalna DR galā ir paaugstinājums, kas
atgādina izplūdušu valni, tomēr par īstu valni to uzskatīt nevar. Pilskalna DR gala nogāzē ir terase, kas apliec pilskalna galu, tomēr abās pilskalna sānu nogāzēs terase strauji apraujas un ar ZA puses terasēm nesavienojas. Pilskalna DA pakājē ir vismaz divas cilvēku sakrautas akmeņu kaudzes, kas varētu būt saistītas ar agrīno zemkopību. Ja tā, tad varbūt pilskalna sānu postījumi un akmeņu kaudze tā plakuma malā arī
varētu būt saistīti ar agrāku laiku zemkopību.

Pilskalna DDR pakājē ir dūksts, kurā jau jaunākos laikos ir iekārtota koka grodu aciņa. Tā, domājams, saistīta ar Zaļesjes mežsargmājām, tomēr ūdens ņemšanas vieta pilskalna pakājē varētu būt arī daudz senāka, un aciņa tur, iespējams, ir senās tradīcijas turpinājums. Beitānu pilskalns taisnā līnijā atrodas kilometru uz D no 2016. gadā jaunatklātā Černoručjes pilskalna.

Šķiet, ka labi nocietinātais, tomēr bez izteikta kultūrslāņa esošais Beitānu pilskalns atbilst Latgalē izplatītajam, tā sauktajam patvēruma pilskalnu tipam, kas, domājams, datējami ar m. ē. I g. t. sākumu un vidu. Zīmīgi, ka Latgalē šādi pilskalni dažkārt veido pārus, piemēram, divi labi nocietināti pilskalni, bet bez kultūrslāņa, ir Andzeļu Grumuškas kalna abos galos. 2018. gadā Beitānu pilskalnā notika vairākas talkas, atbrīvojot kalnu ko sausajām eglēm. No to stumbriem stilizētā guļbūvē sakrauti simboliski ieejas vārti.

Par Beitānu pilskalnu, romantiski to dēvējot par Beitānu, tika sniegta informācija arī presē [Sprūde 2018a; Latgalē, 2018].