“06.05.2008. zvanīja Oskars Ušpelis un pastāstīja, ka nesen braucienā pa Latgali apmeklējis kādu kapsētu (varētu būt vecticībnieku kapsēta) Aizkalnes Kalvānos. Kapsēta atrodas netālu no kāda ezera. Kapsēta ierīkota garenā, norobežotā kalnā, kura malās, respektīvi, pie kapsētas, esot pilskalnam raksturīgas grāvja un vaļņa pazīmes.”
Kalniņš esot izteikts, apaudzis priedēm. Karte tur uzrāda trīs kalniņus paralēli upei, bet likās, ka īstais būs visvairāk uz D situētais kalniņš. Pie dzirnavu ezera upītes (pēc kartes Kovšova) Ritiņos, pēc I.Silkāna uzskata, esot pilskalns. Kiuku ezera D galā esot norobežota saliņa, kuru vietējie vecticībnieki saucot par GORODOK.
Praulienas pagasta dienvidu daļā, pie robežas ar Ļaudonas pagastu, ir paliels mežu masīvs. Netālu no abu pagastu robežas, šķēršļotā, mežainā, purvainā un cilvēku neapdzīvotā apvidū atrodas nelielie un purvainie Sīmaņu, Liniņu un Pārkārtņa ezeriņi.
Pilskalns apsekots 2005. gada 30. aprīlī Rēzeknes novadpētniekam un dzejniekam Pōvulam Ratinīkam pieaicinot Juri Urtānu. Par Ratinieku kapu kalnu teikas vēsta, ka kapsētas kalns esot saukts par Kurgānu un rokām esot samests virs kāda karavadoņa kapa.
Salacas pilskalns pirmo reizi minēts jau Indriķa hronikā 13. gs. sakarā ar kādu sāmsaliešu sirojumu uz Burtnieku ezeru. Sena lībiešu teika stāsta, ka vācu tirgotāji vispirms enkurus izmetuši te, pie Salacas grīvas, un tikai tad devušies gar jūras malu uz Daugavas grīvu, kur dibināja Rīgu.
