Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes materiāli par pilskalnu
1973. gada uzmērojums. NKMP arhīvs.
R.Šnore (1926.g.):
Bābīša pilskalnā gadus 25 atpakaļ tīrumā tikuši izarti sekoši priekšmeti: cilvēka tēls no svina, apm. 10 mārciņas smags (izkausēts skrotīs), pakavs, smagas eņģes (pagrabam vai vārtiem). 1914. vai 1915. gadā turpat atrasti māla trauku gabali (varbūt arī krāsns podu gabali) ar zaļu glazūru pārklāti. Uz viena gabala bijusi attēlota sievietes galva.
1923. gadā Bābīša pilskalnā atrastas 2 baltas naudiņas 1) ar uzrakstu “Gustav Adolf”; 2) ar gada skaitli – ap 1721 vai līdzīgu. Pilskalna īpašnieks Krūmiņš solījās naudiņas nogādāt Pieminekļu Valdei. Pašreiz tās nav atrodamas. Pārējie priekšmeti visi zuduši. Pilskalna SO sānā Iģes upīte 1926.g. pavasarī izskalojusi krastu. Daļa zemes nobrukusi, atsegdama ar kaļķiem mūrētu akmenu sienu. Līdzīgu mūrētu akmeņu grēda manāma pretējā pilskalna sānā. Tagadējā Vec-Lauru īpašnieka E.Krūmiņa tēvs ardams pilskalnā, bieži esot uzdūries uz mūru atliekām.
P.Stepiņš (1940.g.):
Alojas pag. Vec-Lauru mj. pie Īģes upes ir pilskalns, kas priekš 2 gadiem tika arts. Uz ziņu sniedzēja lūgumu saimnieks kalnu solījies vairs neart. Var saskatīt vaļņa un grāvja paliekas.
Ziņas sniedza senatnes cienītājs K.Rozītis.
Ē.Mugurevičs (1964.g.):
Iģes upes krastā pie Veclauru mājām ir kāda vieta, ko tautā sauc par Bābīša pilskalnu. LVM arhīvā par Bābīšu pilskalnu ir 2 ziņojumi (R.Šnore, 1926; K.Rozīts, 1940), kaut gan E.Brastiņš to savos Vidzemes pilskalnos nav reģistrējis. Pēc Veclauros dzīv. Ernesta Krūmiņa 70 g.v. ziņām E.Brastiņš te bijis, bet šo vietu par pilskalnu nav atzinis.
Kalns ir ap 6 m augsts, situēts Iģes upes 100 m platā 150 m garā līkumā, radot no dabas izdevīgu vietu nocietinājuma ierīkošanai. Tomēr, pārstaigājot kalnu, kas pašlaik bija apstādīts kartupeļiem, mītņu slānis nav konstatējams, arī nocietinājumi nav manāmi, bet ja tādi bijuši, tie iespējams noarti. Šī vieta senatnē gan varēja būt izmantota kā slēptuve un viduslaikos šķiet kā nocietināta dzīves vieta, jo tā tomēr tiek saukta par pilskalnu. Ka te savā laikā bijušas mūra ēkas, liecina to pamati, kas vēl pirms simts gadiem bijuši redzami, atrastas arī XVII gs. monētas. Pārstaigājot kartupeļu lauku, atradu kādu dz. pakavu, kas attiecas uz viduslaikiem.
Uz ZR no Bābīša pilskalna atrodas Bābītes sūnu purvs ap 10 km2 liels. Starp Iģes upīti un purvu Z virzienā gājis kara ceļš, vēl tagad kādu no Iģes upes līkumiem sauc par kara laidaru.
J.Urtāns (1976.g.):
LKPS ir kļūda, jo tur šis pilskalns atzīmēts Staiceles p.c. teritorijā. Par “Pilskalnu” dēvētā vieta ir paliels Īģes upes ierobežots līcis, kas stāvs ir tikai pret upes krastiem. Tie daļēji apbrukuši, taču kultūras slānis tur nav manāms. Zemes sastāvs gaiša smilts. Uz vienu pusi pilskalna vieta pāriet šaurā palienes pļavā. Uz lauku pusi pret “Veclauriem” pilskalna vieta nekādi apkārtnē nenorobežojas. Viss pilskalna vietas “plakums” lauksaimnieciski apstrādāts un apsēts rudziem. Gar arumu malām redzamas ķieģeļu drumslas, oglītes, degusi un sašķēlušies akmeņi, tomēr izteiktu kultūras slāni nemana. Literatūrā minēto kalna nosaukumu “Bābīša kalns” apkārtnē nepazīst. Kalns norobežots ar divām kupicām, kuras itkā uzmestas pirms pāris gadiem. Kā stāstīja Kristīne Rudzīte (dz. 1906.g.) “Veclauros”, tad senāk kalnā atrastas naudas un kurmju rakumos ķieģeļu gabali. Vēl viņa stāstīja, ka pāri pretī pie Īģes ir Soģu līcītis, savukārt mežā Īģei kādu
līci sauc par Kungu līci, jo tur savā laikā braucis atpūsties mācītājs Guleke ar divām savām meitenēm. Tur netālu esot arī kāds līcītis, kuru sauc par Dzirnavu līci. Kad upi tajā vietā padziļināja, tad izraka tādus kā pāļus. Šeit bijis tāds kā ezeriņš. Vietu apskatīju 7.06.70.
J.Urtāns (1988.g.):
Lauru pilskalns atrodas ap desmit kilometrus ziemeļos Alojai un ap četrus kilometrus uz rietumiem no Vīķiem, Iģes upes labajā krastā, 100 m uz ritumiem no Veclauru mājām. Par pilskalnu norādītā vieta ir Iģes upes pastāvo krastu ielokots tīrums. Lai arī mūsdienās šai vietai nav raksturīgo pilskalna pazīmju, tomēr teikas un nostāsti, kas par Lauru pilskalnu pierakstīti kopš 19. gadsimta beigām, liecina par šīs vietas nozīmi senatnē. Tā A.Lerha-Puškaiša krājumā 1894. gadā publicēts šāds nostāsts: “… vienā upītes (Iģes – J.U.) līkumā – labajā pusē – V. Lauru tīrumā – atronams māju pamats trīsstūra veidā. Ļaudis stāsta, ka tie esot senākās Babites pils pamati. Tepat arī atrastas zemē lielgabala lodes, lielgabala dibins. 2 verstis no saucamās Babites pils uz leju (pie Iģes upes – J.U.) ir mazs paaugstinājums – to sauc par Kara lēģeri; un kādu 1/4 versti no pils drupiem uz leju 10 gad. atpakaļ vēl redzēja upītē stabu: Nāves stabu. Pie tā staba noziedznieki esot sodīti.” Ar šiem nostāstiem sasaucas 1976. gadā no Kristīnes Rudzītes Veclauros pierakstītie nostāsti, ka netālu no Lauru pilskalna pie Iģes esot vieta, ko sauc par Soģu līcīti, bet tālāk ir kāds cits līcītis, kuru sauc par Dzirnavlīci. Šajā vietā, upi padziļinot, izcelti veci koka pāļi. Starp Iģes upi un purvu ziemeļu virzienā gājis Kara ceļš. Tīrumā, kas ir Lauru pilskalnā, atrastas 17. gadsimta monētas.
J.Urtāns (1992.g.):
20.08.1992. Inspekcijā bija ieradies Veclauru māju saimnieks Valdis Krūmiņš, kura īpašumā pilskalns tagad atrodas. Piemineklis patlaban tiek izmantots kā ganības; arī tālākā nākotnē V.Krūmiņš grib pieminekli tādā pašā veidā izmantot. Nesen, izbūvējot aploka sētu pāri pilskalnam, V. Krūmiņš ar urbi urbis stabu caurumus un apmēram 50 m garumā gandrīz katrā urbuma Vieta ap 40 5O cm dziļumā uzdūries akmeņiem. Pēdējos gados pilskalnā nekas nav atrasts.
Pie mājām V. Krūmiņš nesen uzgājis ap 100 kg smagu akmeni, kurā iekalta trīsstūra zīme un tā centrā izurbts caurums. Trīsstūra malas garums ap 15 2O cm. Domājams, ka tas ir sens robežakmens, lai gan māju robeža šajā vietā neesot bijusi. Akmens atrodas pie kādas Veclauru saimniecības ēkas.
Lauru pilskalna aerofoto. Foto: J.Urtāns. NKMP arhīvs.
1964. gadā arheologs Ē.Mugurēvičs te uzgāja uz viduslaikiem attiecināmu dzelzs pakavu. Arī mūsdienās pie Veclauriem var atrast senu ķieģeļu drumslas, oglītes, degušus un sašķēlušos akmeņus, kas liecina, ka Lauru pilskalns izmantots kā dzīves vieta viduslaikos.
Interesanti atzīmēt, ka līdz šim vēl nav droši lokalizēta jau kopš 14. gadsimta pirmās puses dokumentos pieminētā Livonijas ordeņa vasaļa pils Stakenberģi. Šāda nosaukuma muiža tiešām atrodas vienu kilometru ziemeļos Alojai. 19. gadsimta beigās pastāvēja pat īpašs Stakenberģes pagasts, kura teritorijā bija arī Babites jeb Bābīša pilskalns, tas ir – Lauru pilskalns. Muižas vietā nekādas senlaiku mūra pils paliekas nav konstatētas, tāpēc var pieņemt, ka senā Stakenbergas ordeņa vasaļa pils atradusies tagad par Lauru pilskalnu sauktajā vietā. Iespējams, ka vēl agrākos laikos te bijusi arī kāda lībiešu nocietināta vieta, jo Lauru pilskalna novietne jau no dabas izdevīga pilskalna izveidei.
R.Ritums (1994.g.):
Pilskalns atrodas Iģes upes labā krasta līcī ap 100 m uz R no Veclauru mājām. Upes krasts te ap 2 m augsts. Tad seko ap 25 m plata vecupe – tagad palienes pļava, kas ieskauj pilskalna ķīļveida galu no DR. Virs pļavas pilskalna plakums paceļas par kādiem 3 m. Plakums līdzens, tagad te ganības. It kā neliela ieplaka un aiz tās pacēlums jaušams ap 25 m attālumā no pilskalna DR gala. Zeme – sarkanīga smilts, kultūrslānis nav konstatēts. Kurmju rakumos vietām sīkas ķieģeļu lauskas.
Plakums DR galā, urbjot ganību nožogojuma stabiņu bedres, māju saimnieks uzdūries akmeņiem.
