Brikuļu apmetne atradusies Rēzeknes rajona Ideņos (agrāk – Rēzeknes apriņķa Gaigalavas pagastā). Ideņu ciems izvietojies smilšainā zemes pacēlumā Lubāna ezera dienvidaustrumu piekrastē. Ap 4 km garais un 0,5-1 km platais pacēlums stiepjas aptuveni līdztekus ezera krasta līnijai, kura visai nosacīti iezīmējas ap 1-2 km attālumā pārpurvotajā līdzenumā. Pacēluma vidusdaļa izceļas kā augstāks, ap 2 km garš un 0,5 km plats paugurs (1. att.), no kura paveras plašs skats uz ezeru un klāniem (augstākā vieta – 112,0 m virs jūras līmeņa). Pret ziemeļrietumiem, 1. i., pret ezeru vērstā paugura nogāze ir stāva, pretējā – dienvidaustrumu pusē tā nolaidena. Apmetne lokalizējās šī paugura dienvidrietumu galā ķīļveidigajā sašaurinājumā, kur to no trim pusēm norobežoja samērā stāvas nogāzes (2., 3. att.). Apmetnes plakums bija slīps – tā dienvidrietumu mala XII izrakumu laukumā bija par 4,5 m zemāka nekā apmetnes ziemeļaustrumu perifērija XV izrakumu laukumā, bet plakuma dienvidaustrumu mala (XXV izrakumu laukumā) bija par 2 m zemāka nekā ziemeļaustrumu mala (VII izrakumu laukumā) (4. att.). Lai gan apmetnei izraudzītajai vietai pilnībā piemita nocietināto apmetņu resp. pilskalnu izvietojumam raksturīgās pazīmes, tomēr nekas neliecināja par mākslīgi veidotas aizsardzības sistēmas (grāvji, vaļņi) pastāvēšanu. Tā atklājās tikai arheoloģisko izrakumu gaitā. Apmetnes plakums izrakumu sākumā bija apaudzis ar zāli, lai gan agrāk tas pastāvīgi arts. Ziemejrietumu nogāzē auga priedītes un krūmi, dienvidu nogāzē tikai dažas egles.
Apmetni atklāja I. Loze 1962. gadā, veicot pirmos apzināšanas darbus Lubāna ezera dienvidu un austrumu piekrastes rajonā [Loze, Vasks 1974, 48. lpp.]. Apmetnei blakus atrodas Antona Brikuļa mājas, no kā ari apmetnes nosaukums. 1963. gadā I. Loze veica pirmos apmetnes kultūrslāņa zondēšanas darbus. Izrādījās, ka kultūrslānis sasniedz 0,9 m biezumu un tajā izdalās trīs atšķirīgi slāņi. Virsējais, lidz 0,30 m biezais slānis bija aramkārta tumši pelēkā krāsā. Nākamais (0,30-0,60 m) bija melnais, oglainais slānis, bet dziļāk (0,60-0,90 m) sekoja brūngans slānis. Bez tam pamatzemi sedza ogļaina deguma kārtiņa. Pārbaudes izrakumos ieguva bezripas trauku lauskas ar švīkātu un gludu virsmu, kas norādija uz apmetnes piederību bronzas laikmetam [Loze, Vasks 1974, 48., 49. lpp.]. Apmetnes teritoriju varēja lēst pāri par 3000 m”,
Nākamie izrakumi Brikuļu apmetnē notika 1973. gadā A.Vaska vadibā, kad izpētīja divus nelielus izrakumu laukumus (1, II laukums). Bez švīkātās keramikas ieguva ari apmesto keramiku, kas liecināja par apmetnes apdzīvotību ari dzelzs laikmetā 1. g. 1. pēc Kr. [Loze, Vasks 1974,49.,50. lpp.].
Lubāna zemienes nosusināšanas un kompleksās izmantošanas shēma paredzēja šeit attīstīt zivsaimniecību un līdz ar to iekārtot zivju dīķus lauksaimnieciski neizmantojamās vietās. Ierīkot dīķus plānoja ari Ideņu apkārtnē, bet šim nolūkam nepieciešamos būvmateriālus dambju uzbērumu veidošanai bija paredzēts iegūt Ideņos. Tā kā viena no smilšu atradnēm tika ieplānota Brikuļu apmetnes teritorijā, radās nepieciešamība šo arheoloģisko pieminekli izpētīt, darbus finansēja zivsaimniecība «Nagļi», bet pētniecību veica Latvijas vēstures muzeja arheoloģiskā ekspedīcija autora vadībā 1974., 1977., 1978. un 1979. gadā [Vasks 1975; 1978b; 1979; 1980]. Izrakumu gaitā izpētīja 3410 m2 lielu teritoriju, t.i., visu apmetnes apdzīvoto platību un lielāko daļu no aizsarggrāvja rajona. Visi iegūtie materiāli glabājas Latvijas vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļā (kolekcijas nr. LVM A. 12379, A. 12405, A. 12468). Pārskati par attiecīgo gadu izrakumiem glabājas Latvijas vēstures muzeja Arheoloģijas nodaļas arhīvā (pirmie eksemplāri) un Latvijas Zinātņu akadēmijas Latvijas vēstures institūta Arheoloģijas nodaļas arhīvā (otrie eksemplāri).
