Arheoloģiskie izrakumi Dzirkaļu pilskalnā

Krustpils novada Kūku pagasta teritorijā atrodas Dzirkaļu pilskalns, kas ir valsts nozīmes kultūrvēstures piemineklis. Nu jau 15 gadus pilskalns ir arheologa Jura Urtāna īpašumā, un šovasar grupa brīvprātīgo arheologa vadībā pilskalnā veic arheoloģiskos izrakumus. Lēnāk brauksi, tālāk tiksi – ar šādu teicienu varētu raksturot sarežģīto procesu, ko sauc par arheoloģiskajiem izrakumiem. Uzmanīgi, kārtu pēc kārtas jāatsedz zemes slāņi, kurus uzreiz arī izsijā, lai nepalaistu garām kaut ko, kas varētu kalpot kā vēstures liecība. Arheologiem liecība var būt jebkas – arī, mūsuprāt, pavisam parasts akmens vai lauskas gabaliņš. Kūku pagasta Dzirkaļu pilskalnā sistemātiski arheoloģiskie izrakumi tiek veikti pirmo reizi, un jau nedēļu pēc darbu sākuma atradumi ļāvuši secināt, ka pilskalns bijis apdzīvots vēl agrāk nekā domāts līdz šim. Stāsta arheologs Juris Urtāns: „Iepriekš pēc tiem dažiem desmitiem lauskiņu likās, ka pilskalns ir datējams ar mūsu ēras 1.gadu tūkstoša vidu, trešo ceturksni, varbūt ceturtā ceturkšņa sākumu. Bet šobrīd varam pateikt, ka pilskalnam datējums ir vismaz no mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem līdz pirmā gadu tūkstoša beigām.” Par šādu pilskalna apdzīvotības datējumu arheologi secinājuši no atrastajām keramikas podu lauskām, kas izrakumos atrastas ne mazums. Par to, ka pilskalns ticis apdzīvots jau pirmā gadu tūkstoša sākumā, liecina tieši švīkātās keramikas lauskas, jo švīkātās keramikas kultūra baltu tautām bijusi raksturīga ne vēlāk par pirmā gadu tūkstoša vidu. Rūpīga izpēte ļāvusi atrast arī dažādus citus priekšmetus, pēc kuriem arheologi spriež par to laiku cilvēku dzīvi un ikdienu. Arheoloģiskos izrakumus Dzirkaļu pilskalnā veic grupiņa brīvprātīgo. Dažiem no viņiem šī ir pirmā pieredze šādā darbā. Arī jēkabpilietei Sarmītei Ozoliņai: „Man ļoti ir patikusi un interesējusi vēsture, it īpaši mūsu novada vēsture. Uzzinot, ka tādi izrakumi notiks, es sazvanīju Juri Urtānu un pārliecinoši teicu, ka es gribu. Un viņš bija mīļš un teica – nu ja tik ļoti grib, tad vajag. Man liels prieks, ka mani pieņēma šeit. Īsumā varu teikt, ka tā būs ļoti liela atmiņa visam manam turpmākajam mūžam. Stāstīšu bērniem un mazbērniem, vedīšu uz šejieni un rādīšu. Tas ir viens no lielākajiem notikumiem manā dzīvē.” Arī Dāvim Strūbergam, kurš pašlaik studē viduslaiku vēsturi vienā no Anglijas universitātēm, šis ir liels piedzīvojums: „Ir daudz zemes, kas jāsijā, ir smags darbs ar lāpstām un ar mazām lāpstiņām. Jābūt pacietībai. Šoreiz ir tā, ka ir ļoti daudz kas, ir ļoti daudz lausku, visu laiku kaut ko atrodam. Man ir ļoti interesanti mācīties procesu, mācīties par lauskām, kā tās datē, kā tās vispār izskatās. Akmeni atšķirt no lauskas arī, ja tu nezini, nav pārāk viegli. Viss process ir ļoti interesants, nav garlaicīgi.” Dzirkaļu pilskalnā tiek pētīta ne tikai pati iedzīvotāju apmetnes vieta, bet arī vieta, kur, domājams, bijuši kapi. Tiesa, apbedījumi pagaidām vēl nav atrasti, bet arheologi pieļauj varbūtību, ka viss vēl ir priekšā. Stāsta arheoloģe Elīna Guščika: „Mēs mēģinām savākt pēc iespējas vairāk datu. Tas nekas, ka mums nav nekādu priekšmetisku atradumu, mums ir ļoti daudz oglīšu paraugu, kurus varbūt datēsim, un tie dos datējumu uzkalniņam. Protams, nav izslēgts, ka vēl viss tikai būs, bet par to mēs arheoloģijā nekad nevaram būt droši.” Lai kādi gan nebūtu arheologu atradumi, jau tagad pēc reljefa ir zināms, ka Dzirkaļu pilskalns ir bijis ļoti stipri nocietināts – ar diviem nocietinājuma grāvjiem un vairākām terasēm, uz kurām bijušas nocietinājuma sētas. Arheologs Juris Urtāns pieļauj, ka, lai tādu pilskalna pili uzbūvētu, 30 – 40 vīriem bijis jāstrādā vairākus mēnešus, tādēļ var droši teikt, ka pilskalns tā ziedu laikos bijis ļoti ievērojams. Jāpiebilst, ka visi arheoloģiskajos izrakumos atrastie priekšmeti tiks nodoti glabāšanā kādā no vēstures muzejiem, visticamāk, Jēkabpils vēstures muzejam, lai savāktās liecības vēstītu par mūsu senču dzīvi arī nākamajām paaudzēm. /Sandra Paegļkalne/