Rumpu pilskalns

Avots: J. Urtāns. Par Rumpu pilskalnu Riebiņu novadā. Vietējā Latgales Avīze. 2020.g. 13.marts.-17.lpp.

Turpinot sniegt ziņas par pērn Latgalē jaunatklātajiem pilskalniem (skat.: J. Urtāns. Iepriekš nezināmi pilskalni Zilupes novadā. Vietējā Latgales Avīze. 2020.g. 10.janvāris), šoreiz par iepriekš nezināmo Rumpu pilskalnu Riebiņu novadā netālu no Preiļiem.

2019. gada 14.maijā, gatavojot nosacījumus elektroapgādes sistēmu pārbūves projektam Riebiņu pagastā un izmantojot aerolazerskannēšanas dotās iespējas, Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes arheologs Raimonds Rozenvalds starp Lielo Rumpu un Babru sādžām ieraudzīja vietu ar pilskalna pazīmēm. Par pilskalnu informēju novadpētnieku Valdi Mičuli, kurš 2019. gada 5.jūnijā zvanīja un stāstīja, ka esot uz šo vietu aizbraucis un iepriekš nezināma pilskalna esamība te lielākas šaubas neradot. Pilskalnam tuvākās esot kādas brīvdienu mājas, kuras nesen nopircis kāds preilenietis, kas par pilskalnu neko nav zinājis. 2019. gada 4.jūlijā, izmantojot LIDAR skennējumus, kartes un ģeogrāfiskās pozicionēšanas iespējas, piebraucot no Babru sādžas puses ar apvidus mašīnu pa meža cirtēju iebrauktu risi, vietu uzmeklēju un tiešām konstatēju pilskalnu, kam pēc tuvākās sādžas tika dots Rumpu pilskalna nosaukums. Pilskalns atrodas apmēram vienādos attālumos no agrāko nesadalīto Lielo Rumpu (uz ziemeļiem no pilskalna), Ivdrīšu (uz dienvidrietumiem no pilskalna) un Babru (uz dienvidaustrumiem no pilskalna) sādžu centriem un īsti nav skaidrs, kuras sādžas zemē pilskalns kādreiz skaitījies. Pilskalna tiešā tuvumā tagad māju nav; agrākos laikos tuvu pilskalnam ziemeļu pusē bija Lielo Rumpu sādžas viensētas, bet dienvidu pusē – Ivdrīšu un Babru sādžas viensētas.

Pilskalns ierīkots garā, jauktu koku mežu apaugušā kauprē vispār līdzenā vai viegli viļņotā apkaimē, kur senatnē pilskalnam piemērotu vietu laikam nebija viegli atrast. Arī pats pilskalns apaudzis kokiem un krūmiem, pamežu, ir grūti izbrienams un ir samērā nepārskatāms.

Kaupre līkumo, ir aptuveni orientēta ziemeļaustrumu – dienvidrietumu virzienā, bet pilskalns ir ierīkots kaupres kāda ap 6 – 8 m augsta atzara ziemeļaustrumu galā. Te ir kaupres pārrāvums, kur to pārškēlusi kāda ūdens tece, kas tagad ir meliorēts, bebru aizsprostots un uzplūdis grāvis. Pilskalns orientēts ziemeļaustrumu – dienvidrietumu virzienā. Gan uz dienvidiem, gan ziemeļiem no pilskalna ir taisnoti ūdensteču grāvji, kas novada ūdeņus uz tuvējo Feimankas upi. Jaunākos laikos rokot un veidojot novadgrāvjus, pilskalna pakājes reljefs ir jūtami mainīts. Patlaban šo grāvju malas un citi jaunāku laiku reljefa pārveidojumi ir apauguši lapu kokiem un krūmiem.

Pilskalna ziemeļu nogāze ir stāvāka, dienvidu nogāze – lēzenāka, no neaizsargātākās dienvidrietumu puses pilskalns ir norobežots ar puslokveida grāvju un vaļņu veidotu nocietinājumu sistēmu, kas noteikti apliecina senu pilskalnu. Sākumā, skatot no dienvidrietumu puses, ir ap pusmetru dziļš grāvītis, kas droši vien radies, ņemot zemi sekojošam valnim. Tas ir ap metru augsts. Tālāk seko ap 1,5 m dziļš mākslīgi rakts grāvis un tad pilskalna plakuma malā vēl viens ap pusmetru augsts valnis. Abos galos respektīvi ziemeļu un dienvidu pusēs grāvji un vaļņi izbeidzas līdz ar kaupres malu un terases neveido, kas savukārt ir samērā
raksturīgi citiem līdzīgiem Latgales pilskalniem.

Kalna apakšmala visapkārt pilskalnam ir ar krasu lūzumu, kas varbūt liecina, ka kalna pakāje kādreiz ir arta. Ziemeļaustrumu galā pilskalna nogāzes apakšdaļa par kādiem trijiem metriem varētu būt stāvināta. Virs iespējamā stāvinājuma jaušama nenoteikta un neizteikta terase. Šajā pilskalna galā nav mākslīgi veidotu grāvju un

vaļņu un šis gals senatnē ir bijis daudz mazāk aizsargāts. Varbūt tas vēlākos laikos noarts, varbūt daļēji norakts, varbūt pilskalna nocietinājumu izbūve jau senos laikos te nav pabeigta.

Pilskalna austrumu puse jau no dabas ir ar izvirzījumu uz ziemeļaustrumu pusi, kas, šķiet, ir bijis lēzenāks nekā pārējā kalna nogāze. Lai pilskalnu padarītu nepieejamāku arī no šīs puses, izvirzījums ir aprakts; te izvirzījuma malā var iedomāties pat ap metru dziļu un pāris metrus platu grāvi, kas virzienā uz austrumiem pāriet terasē. Senie mākslīgie pārveidojumi te gan sapostīti ar vēlāku laiku līdzās esošiem meliorācijas rakumiem. Pa šo pilskalna pakāji ved tagad nelietots ceļš, kas iegrauzies kaupres respektīvi pilskalna nogāzē un aprakstītajā izvirzījumā. Iespējams, ceļa vajadzībām grunts ņemta arī no pilskalna sāna, postot un daļēji norokot arī izvirzījumu.

Pilskalna plakums (ap 45 m garš un ap 25 m plats) ir nedaudz kumps, varbūt nedaudz izlīdzināts. Viss pilskalns ir ap 60 m garš. Zeme visā pilskalna plakumā ir tumši pelēka, tomēr tas nav izteikts senajām dzīvesvietām raksturīgs kultūrslānis. Tumšāka, jaukta zeme vairāk jūtama kalna austrumu galā, bet noteikts kultūrslānis, kas apliecina senu dzīvesvietu, ir kalna dienvidu nogāzē, vairāk tās apakšdaļā, arī
lejpus vaļņiem un grāvjiem. Varbūt tas liecina, ka senos laikos pilskalna plakums arts un kultūrslānis pa ilgiem aršanas gadiem noarts kalna nogāzēs. Kopumā pilskalnu un visu kaupri ģeoloģiski veido mālaina grants.

Rumpu jeb Lielo Rumpu pilskalns ierīkots, iespējams, vienīgajā pilskalna ierīkošanai piemērotā vietā līdzenajā apkārtnē. Pilskalna mākslīgie pārveidojumi nav īpaši lieli vai vareni, tomēr tie ir neapšaubāmi un noteikti apliecina senu nocietinājumu. Arī kultūrslānis pilskalnā nav īpaši intensīvs, tomēr tas ir noteikti klātesošs. Pilskalna datējums pagaidām nav tuvāk noskaidrojams. 2019. gada 12.augustā pilskalna apkārtnē Latvijas Kultūras akadēmijas projekta “Latgales pilskalnu papildinājums” ietvaros vietējos iedzīvotājus aptaujāja Ieva Vītola, Inga Holsta un Agita Želtkovska. Par 2019. gada 26.augustu viņu atskaites ziņojumā rakstīts: “Vispirms pāri tālai pļavai aizbraucam uz mājām, kas izrādās pamestas. Faktiski sādža pamesta, vienā bijušās mājas vietā – brīvdienu vieta ar dārzu, siltumnīcu. Atpakaļ ceļā iebraucam “Kokorīšos”, satiekam saimnieci, 83 gadus veca, dzīvo netālu no Kokarīšu kapsētas, pilskalnu nezina. Izstāsta, kur vēl tuvumā dzīvo vietējie. Tā nokļūstam “Babros”, satiktā tante neko nezinot, jo dzīvo šeit tikai 30 gadus.” Tātad vietējiem iedzīvotājiem pilskalns tagad nav zināms. Ticamāk, ka pilskalna tradīcija laika gaitā ir aizmirsta un zudusi.

Riebiņu novadā, kā vispār Latgales centrālās daļas novados, ir daudz pilskalnu: Spuldziņu Melnais kalns, Rušenicas, Kurtoša (Rušonas), Krupenišķu, Kategrades un Šnepstu pilskalni, tomēr tie visi atrodas novada dienvidu daļā.

Jaunatklātais pilskalns atrodas tikai ap 5 km uz ziemeļrietumiem no Preiļu pilsētas centra. Zināms, ka pašos Preiļos senā pilskalna nav, un kā iespējamais Preiļu novada centrs un priekštecis ir uzlūkots ap 3 km uz dienvidaustrumiem no Preiļiem esošais Pliudu pilskalns. Nedaudz tālāk pie kādreizējās Anspoku pils Preiļupītes aptecētā zemes ragā atrodas nelielais Anspoku pilskalns. Arheoloģiskie izrakumi Anspoku pilskalnā 2006.gadā, kurus vadīja arheoloģe Antonija Vilcāne, parādīja, ka šī pilskalna koka pils nav bijusi ilgstošāk izmantota. Anspoku pilskalna apdzīvotību arheoloģiskie atradumi datē ar 11. – 13. gadsimtiem.

Jaunatklātā Rumpu pilskalna datējums pagaidām nav zināms, tomēr pilskalna novietne samērā tuvu Preiļiem ļauj apsvērt domu par Preiļu priekšteci arī šajā vietā. Rumpu pilskalns Latgalei ir samērā raksturīgs; tas ierīkots kalnu kauprē, pilskalnu no apkārtnes nodalot ar samērā sarežģītu, bet ne ļoti lielu vai stiprāk veidotu

nocietinājumu sistēmu. Šādos pilskalnos kultūrslāņa parasti nav vai ar tas ir nenozīmīgs, kādas senlietas – visiespējamāk jau būtu atrast kādu senu trauka lausku – šādos pilskalnos ir ļoti retas. Kopumā tiek uzskatīts, ka šī veida pilskalni attiecināmi uz mūsu ēras I gadu tūkstoša vidu un ir bijuši ne pastāvīgi apdzīvoti nocietinājumi, bet gan nocietinātas vietas, kur patverties briesmu brīžos. Tomēr tas ir ļoti vispārējs atzinums un katra konkrētā pilskalna gadījumā tas var būt ļoti dažāds. Iespējams, plašākas un dziļākas zināšanas par Rumpu pilskalnu kā arheoloģijas pieminekli varētu dot tā arheoloģiskā izpēte.