Niedrušku pilskalna uzmērījums
Niedrušku pilskalna kartoshēma. J.Urtāns “Atrast pilskalnu”
Praulienas pagasta dienvidu daļā, pie robežas ar Ļaudonas pagastu, ir paliels mežu masīvs. Netālu no abu pagastu robežas, šķēršļotā, mežainā, purvainā un cilvēku neapdzīvotā apvidū atrodas nelielie un purvainie Sīmaņu, Liniņu un Pārkārtņa ezeriņi. Uz dienvidiem no Pārkārtņa purvainā krasta izceļas paliels, pār tuvāko apkārtni valdošs, tagad kokiem apaudzis, austrumu-rietumu virzienā orientēts kalns, kas pret Pārkārtni ir gandrīz 20 m augsts. Kalnam ir līdzens, 65 m garš plakums. Rietumu pusē plakums ir 30 m plats, bet austrumu pusē tas sašaurinās līdz 15 m. Plakums ir labi izlīdzināts, ar krasu pāreju uz nogāzēm. Pilskalns ir īpaši stāvs pret ziemeļiem, kur vienāds kalna stāvums saglabājas līdz pat Pārkārtnim un to ietverošā purva līmenim. Pretējā, dienvidu pusē, kalns ir vienlīdz stāvs, taču tikai 10 m augsts.
Niedrušku pilskalns. J.Urtāns “Atrast pilskalnu”
Mākslīgi, cilvēka veidoti kalna pārveidojumi – aprakumi un terases – ir pilskalna plakuma austrumu un rietumu galā, kur nogāzes lēzenākas. Austrumu galā, kur nogāze bijusi vislēzenākā, aprakums ir visstāvākais un ap 20 m garumā, puslokveidīgs; tas sasniedz 2 m augstumu. Tā priekšā ir 3-4 metrus plata, izteikta terase. Pašā plakuma austrumu galā, iespējams, var saskatīt nelielu, pārdesmit centimetru augstu, neizteiktu valnīti. Pretējā, respektīvi, pilskalna plakuma rietumu pusē, aprakums, piemērojoties kalna formai, ir mazāk izliekts, galvenokārt vērsts pret dienvidrietumiem, ap 1 m augsts un ap 30 m garš. Tā centrālajā daļā ir pāris metru plats terases uzpildījums, kas varētu norādīt uz seno ieejas vietu. Iespējams, ka ieejas vieta varētu būt bijusi arī šā aprakuma dienvidu galā – starp aprakumu un kalna stāvo nogāzi. Pilskalna rietumu gala aprakuma priekšā ir 2-3 m plata, izteikta terase. Šā kalna nogāze ir nedaudz stāvāka nekā pretējā, austrumu nogāze, tāpēc aprakums veidots mazāk augsts.
Niedrušku pilskalna rietumu gala zemes pārveidojumi. J.Urtāns “Atrast pilskalnu”
Pilskalna plakumā neapšaubāms kultūrslānis nav konstatējams, lai gan zeme, cik nu var spriest, plakuma rietumu un arī austrumu galā ir jaukta, tumšāka nekā plakuma centrālajā daļā. Pilskalna rietumu galā, aprakuma malā izdarot nelielu pārbaudes rakumu, tika noskaidrots, ka jauktā zeme ir tikai 0,10 m bieza, zem tās sākas smilts zeme. Šajā pārbaudes rakumā tika konstatēts sadrupis un šķembains granīts, kas varētu būt dedzis ugunī. Vairāku cilvēka galvas lieluma degušu granītakmeņu sakopojums konstatēts pilskalna plakuma vidus daļā, tuvāk dienvidu nogāzei. Līdzīgs četru granītakmeņu kopojums tika fiksēts arī pie plakuma ziemeļu malas. Citur pilskalnā akmeņi virs zemes nebija manāmi.
Jaunatklātais pilskalns uzskatāms par cilvēka maz skartu, tomēr neapšaubāmi pārveidotu kalnu – pilskalnu, kas, domājams, nav ticis ilgstoši izmantots – biezāks kultūrslānis kalnā nav izveidojies. Mākslīgie pārveidojumi ir optimāli piemēroti šā kalna nocietināšanai, jo kalns jau no dabas ir bijis pietiekami stāvs un nepieejams. Pilskalna izmantotājus droši vien sargāja arī apkārtnes purvi, ezeri, šķēršļotais un kalnotais reljefs, kas radīja labus apstākļus nodrošinātas patvēruma vietas iekārtošanai.
- J. Urtāns Latvijas austrumu daļas jaunatklātie pilskalni. – Rīga, 1995.
- J. Urtāns Atrast pilskalnu. – Rīga, 2009.
