Dietlāvu pilskalns

Jānis Krūmiņš savā grāmatā “Vidzemes augstienes ezers VIEŠŪRS (Pēc nostāstiem un teikām)”

Ziemeļu pusē Velna grāvim, uzkalnē, no Ķelēnu-Dietlāvu lauku ceļa nozarojas ceļš uz Vēveriem. Tie tagad augšā, kalnā. Pirms septiņdesmit gadiem un arī agrāk Dietlāvi un Vēveri bija tuvu kopā un atradās apmēram pusceļā starp šo māju pašreizējām vietām. Vēveros tad bija skola, un ir vēl dzīvi tādi, kas šo skolu apmeklējuši.

Dietlāvi tagad visnomaļākā no visām 20 mājām, kas atrodas Viešūra krastos, bet kādreiz pagātnē sot bijusi liela rosība. Ganceļu galā pie vecā vītola vēl tagad sauc par Smēdīti. Kādreiz tur bijusi kalēja darbnīca. Zārdu kalniņā, tuvu ezermalai, bijis kaļķu ceplis. Senā pagātnē iepretī tagadējām Dietlāvu mājām, pašā ezermalā, atradusies patvēruma vieta – pilskalns, bet dažu simtu soļu attālumā no tā, ezera galā, skaistā vietā, – mazs, apaļš kalniņš – Penderu kapu kalns.

Vakaru pusē pilskalnam purvaina ezermala, ziemeļos grava, bet rītu pusē Dietlāvu purvs un upīte. Viegli pieejams pilskalns tikai no dienvidiem, kurp tam nolaidens kritums. Tagad pilskalns apaudzis slaidiem, pavisam gariem bērziem. Kopā ar savu nolaideno turpinājumu tas atgādina šauru, garu kāpu, ejošu līdztekus ezermalai. Pa šīs kāpas augstāko vietu visā tās garumā iet sena stiga. Tā labi saskatāma un arī tagad vēl var noderēt braukšanai. Sākas šī stiga Velna grāvja tuvumā, aiz uzkalnes mežmalā.

Visā Dietlāvu apkārtnē arvien atrod dažādas senlietas. Visvairāk jau Penderu un Slūžu kalniņā, Ozola laukā un šaurajā Āža muguras kalnā. Visas šīs četras vietas atrodas ezera galā un apmēram vienādā attālumā no krasta. Sākas šī senmantu atradumu josla ar Slūžu kalniņu pie Viešupes un noslēdzas ar Āža muguras kalnu, kas ir ziemeļos no Rijas purva un Uzlapu kalna pie Dietlāvu rijas. Penderu kalniņā, tā vidus daļā, atrod dzelzs lietas, akmens āmurus. Slūžu kalniņā ir atrastas pakavveidīgas un spirālveidīgas rokassprādzes, cirvji u.c. Slūžu kalniņā savāktās senmantas 19. gadā nodotas Jēkabpils novada muzejam.

Cik atsevišķu kapu lauku ir Dietlāvu pilskalna tuvākā apkārtnē, tas vēl nav noskaidrots. Visvairāk daudzināti tiek Penderu senkapi, kuriem jau no veciem laikiem visapkārt ir akmeņu valnis. Rindā savelti lieli akmeņi tur stāvēja cauri daudziem gadusimteņiem, apauga sūnām un pamazām grima zemē. Vietvietām kapu laukā, sevišķi tā vidusdaļā, auga alkšņi, kārkli un citi koki. Neviens jau  nebija redzējis, ka Penderu kalniņš tiktu apstrādāts.

1890. gadā Dietlāvos saimniekoja Mārtiņš Jansons. Viņš rīkojās celt jaunu, lielu mūra kūti un nosprieda akmeņus jemt arī no Penderu kapu lauku vaļņa. Kopā ar puisi Zāmuru viņi kurināja uguni uz akmeņiem, lai tie sasprāgtu gabalos un būtu vieglāk aizvedami. Pie reizes nocirta arī saaugušos kokus un kapu lauku sāka uzart.

Vairums akmeņu jau bija aizvesti, un neuzarts Penderu kalniņā vairs atlika tikai tā vidus. Tad gadījās, ka darbā nogurušam Mārtiņam uznāca snaudiens un viņš atgūlās turpat kapu kalniņa malā. Tūlīt aizmiga un redzēja spilgtu sapni. Pamodies steidzās to mājiniekiem atstāstīt. Pie viņa pienācis vīrietis, veclaicīgi ģērbies, nopietnu izskatu, un teicis: “Tu, Mārtiņ, tīri labi varēji dzīvot Dietlāvos, netraucēdams mieru te, kapu kalniņā. Bet tu esi to darījis, un tāpēc tava dzīve drīzumā izbeigsies. Zāmuram tiek piedots.” To pateicis, runātājs pagriezies, lai ietu projām, bet Mārtiņš tūlīt pamodies.

Drīz pēc šī sapņa Mārtiņš saslima ar diloni un īsā laikā nomira. Tagad Dietlāvos dzīvojošam Mārtiņa dēlam Pēterim toreiz bija tikai pieci gadi.