Parādības un māņi Dzirkaļu pilskalnā

Vai māņi ir? Daži atbildēs, ka tās taču ir pilnīgās muļķības, citi – kaut kas jau varbūt ka arī ir, vēl citi – tas taču pats par sevi ir skaidrs. Bēda tikai tā, ka to konkrēto māņu redzētāju tā pa īstam neviens nezina. Māņu stāsti parasti sākas ar formulām: kāds stāstīja, vienam agrākos laikos tā tas noticis un tamlīdzīgi. Ziņas par māņiem vai varbūt precīzāk – neizskaidrojamām parādībām vai redzējumiem, kas nāk no pirmavota, respektīvi no personas, kam pašam ir sava pieredze, parasti ir ļoti retas. Māņu stāsti folklorizējas, iegulst folkloristu vākumos, klejo mutvārdu tradicijās un dzīvo savu dzīvi. Lielos vilcienos māņi mūsu dzīvi netraucē, tāpēc lielākajai daļai cilvēku pret vai par māņiem parasti nav savas īpašas attieksmes.Māņi vai vismaz māņu stāsti ir noteikta sabiedrības dzīves sastāvdaļa. Par to var spriest pēc daudzajiem māņu stāstu pierakstiem Latviešu Folkloras krātuvē un folkloras publikācijām (Šmits, XIV, 1936; Ko dzied un stāsta Kūkās, 2004; Rukšāne, 2007). Interesants varētu būt jautājums: vai māņus redzēja un māņu stāstus stāstīja pilskalnu laika ļaudis? Vai šie māņu stāsti bija līdzīgi mūsdienu māņu stāstiem? Diezgan droši var teikt, ka arī senie ļaudis māņu stāstus zināja un stāstīja, tikai, iespējams, šie māņu stāsti bija savādāki, saistīti ar sava laika cilvēku dzīves redzējumu un pieredzi. Piemēram, Vidzemes centrālās daļas vietējiem Baltijas somiem piederīgos akmens krāvuma senkapus, kas tiek datēti ar gadsimtiem pirms mūsu ēras līdz apmēram mūsu ēras I g.t. vidum, līdz mūsdienām, bet noteikti arī agrākos laikos tautas tradicijas uzskatīja par Velna darbības lieciniekiem un nesaistīja tos ar apbedījuma vietām; baltiem bija cita veida apbedīšanas tradicijas. Droši vien jaunienācēji balti, kas Vidzemē parādījās ar m.ē. I g.t. 7.-8.gs. Velna vārdā sāka saukt sev nesaprotamās akmens konstrukcijas, bet ar Velnu saistās arī ļoti daudzi māņu un parādību stāsti, kas ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Kokneses Pastamuižas vāciskais nosaukums Klauenstein, kas pirmo reizi rakstītos avotos parādās 1451.gadā un ir noteikti saistāms ar pie Pastamuižas esošo Velna akmeni, kuŗā ir (vai bija) Velna ķetnu nospiedumi, vedina domāt, ka Velna teikas jeb, citiem vārdiem, māņu stāsti bija eksistējoši vismaz 15.gs. (skat. plašāk: Urtāns, 2007, 49-59).

Viena no māņu stāstu likumsakarībām ir tā, ka māņi rādās ne vienmēr un ne visur, bet tikai tādās vietās, kur jau iepriekš ir darbojies cilvēks. Varētu pat teikt tā: kur iepriekš cilvēka klātbūtne ir bijusi jūtama un intensīvāka, tur arī nākamo laiku cilvēkiem rādās māņi. Ja šī ir likumsakarība, tad kāpēc lai tā nav darbojusies arī agrākos laikos? Daudz dzirdēts par māņiem vecās pilīs. Daži no šiem māņu stāstu figurantiem pat ieguvuši savu atpazīstamu vārdu, piemēram, Dundagas zaļā jumprava vai Ēdoles rūķīši. Māņi rādās kapsētās un pie tām, pie tam vairāk pie vecām, pamestām kapsētām, mazāk pie jaunām un izmantojamām kapsētām. Māņi ir reti pie daudz agrāku laiku jeb archaioloģiskajiem senkapiem. Satiksme ar māņiem un neizskaidrojamām parādībām cilvēkam izsauc bailes, nepatiku, aizdomas un pat šausmas, bet līdzīgas sajūtas izsauc arī saskarsme ar kaut ko neparastu un neizskaidrojamu.

Māņi, lai arī ne tik daudz kā vecās pilīs, rādās arī pilskalnos. Latvijas pilskalnu māņu stāsti nekad nav kopoti, analizēti vai vienkopus publicēti, lai gan plašākā nozīmē arī pilskalnu teikas, kas jau ir daļēji sakopotas (Kalnā bija, 2008), satur māņu stāstus vai vismaz māņu stāstu elementus. Pilskalnu māņu stāsti parasti savu pirmsākumu rod kāda personīgajā pieredzē; pilskalnu teikas parasti jau ir distancētas no personīgās pieredzes. Parādības pilskalnos jau sen kā ir minētas arī rakstos. Piemēram, par Rurānu Baterijas kalnu rakstīts: Reiz zēns gājis raudzīt zirgus, kas kalna pakājē ganījušies, un ieraudzījis, ka ķēvei pieklīdis svešs kumeļš. Tas steidzies uz māju, lai paziņotu par notikušo. Atnākuši mājinieki, bet no kumeļa vairs ne vēsts. Tā esot nauda bijusi, kas kumeļa izskatā staigājusi apkārt. Citreiz viens vecis ganot zirgus un redzot – no Movelišķu mājām ļaudis iznākot un sākot rudzus pļaut. Bet rudzi vēl nemaz nebijuši lāgā pļaujami. Gājis tuvāk raudzīt – uzreiz visi pļāvēji pazuduši (Brastiņš, 1928, 80).Un te mans personīgais pienesums pilskalnu māņu stāstiem un parādībām, kas saistās ar Dzirkaļu pilskalnu. Tajā kopš 1996.gada beigām uzturos dažādos gada un dienas laikos un varētu teikt, ka ar pilskalnu un tā apkārtni esmu pat saaudzis, pilskalnu jūtu un sajūtu. Iespējams, ka tāpēc, bet varbūt arī tāpēc, ka pilskalnā esmu bieži, pieredzē ir vairāki redzējumi vai sajūtas, kuŗas varētu pieskaitīt pilskalna māņu stāstiem vai parādībām. Šiem pieredzējumiem var atrast arī citus skaidrojumus, kuŗus neizslēdzu, pat vairāk; tādā veidā parasti arī esmu mēģinājis savus pieredzējumus skaidrot. Pilskalna dienasgrāmata, kuŗā pierakstu savus redzējumus, ieraksti tiek parasti izdarīti tanī pat vai nākošajās dienās, kas ļauj būt tuvāk klāt attiecīgajām izjūtām. Tikai vēlāk šie redzējumi apauguši ar kādu plašāku domu vai parādības skaidrojumu.Dzirkaļu pilskalnā parādības vai māņi ir redzēti arī agrāk un to vērotāji vairākās paaudzēs ir bijuši pilskalnam tuvējo Pilskalnu māju, agrāk Miglāna mazmāju ļaudis, kas, saprotams, pie pilskalna un pilskalnā ir uzturējušies samērā bieži. Šķiet arī, ka šie māņu stāsti, lai arī ir bijuši pazīstami, tomēr nav uzskatīti par tādiem, kas būtu kaut kā īpaši kā folklora jāpieraksta. Pirmo Dzirkaļu māņu stāstu dzirdēju jau 1975.gada 28. augustā no toreizējās Pilskalnu māju saimnieces Minnas Miglānes (dzimusi 1909.gadā). Viņa zināja stāstīt, ka reiz pie pilskalna avota sagriezies tāds kā viesulis un vispār – šī vieta esot tāda, kas saistīta ar parādībām. Diemžēl toreiz šo stāstījumu nepierakstīju un tagad atstāstu tikai pēc atmiņas. Tomēr mans tēvs mūsu kopējo Dzirkaļu pilskalna apmeklējumu, šīs tikšanās precīzu datumu un saimnieces vārdu ar zīmuli ir atzīmējis uz E. Brastiņa pilskalnu grāmatas platās malas pie Dzirkaļu pilskalna apraksta. 1997.gada 18. janvārī Pilskalnu saimniece Astrīda Straume zināja teikt, ka viņas vecmamma, kuŗai uzvārds bijis Migliņa, teikusi, lai neejot uz Naudas avotu pusdienlaikā, jo tur biedējot. 2003. gada pierakstā Astrīda Straume atstāstīja savas vecmammas piedzīvojumu Ziemassvētku vakarā: Vakarā atnāk sivēns uz mājām, maza cūciņa, viņa [vecāmāte] sauc to sivēniņu, bet viņš nenāk, skrien uz to pilskalna pusi un viņa pakaļ. Pēc tam nobijusies vecmamma saka: “Fui, kā es nobijos, laikam mani nelabais veda prom uz mežu.” Pārmet krustu un nāk atpakaļ. Viņa saka: “Es pagriezos, pagaidīju un tā sivēna vairs nebija.” Vai tā bija patiesība vai nē, bet vecmamma pate to stāstīja, kā viņa esot muļķota Ziemassvētku vakarā.

(Tc.: Astrīda Straume Pilskalnos. Pier.: Zane Jauja un Baiba Stalidzāne 2003. gada jūlijā.)

Pēc tam, kad pēc meža meliorācijas Naudas avots apmēram 1960-tos gados pārtrauca būt avots, vecmamma atradusi jaunu vietu ūdens ņemšanai kādā gravā uz austrumiem no pilskalna. Tur gravas dibenā ieraka betona grodu. Mani pieredzējumi saistās jau ar šo jauno avotu. Zemes raksturs liecina, ka līdz pašai gravas mutei sniedzas pilskalna apmetnes kultūrslānis; citiem vārdiem sakot, šai gravai bija sava vieta pilskalna seno iedzīvotāju ikdienas dzīvē.Kā liecina 1997.gada 20.decembŗa ieraksts dienasgrāmatā, laiks todien bijis auksts un sniegains, tuvojās Ziemassvētki. Retināju eglīšu jaunaudzi, laikam biju nokarsis, jo aizgāju padzerties līdz avotam; tiešām, kāds skatās mugurā. Stāsts par to, ka kāds pie avota skatās mugurā, tika izstāstīts maniem studentiem, kas talkoja pilskalnā. Viņu vidū avots, uz kuru nereti gāja pēc ūdens, tika saukts par vietu, kur skatās mugurā. Arī vēlāk citās reizēs pie avota ir bijušas līdzīgas sajūtas. Tagad atceroties un pārdomājot nāk prātā, ka šīs sajūtas kā tādas nebija nepatīkamas, jo tas, kas skatījās mugurā nebija ar ļauniem nodomiem, drīzāk tas bija ieinteresēts, gribēja redzēt, ko es daru un varbūt nemaz arī tam nebija vēlēšanās sevi atklāt vai parādīt. Vēlāk pats sev un arī citiem, kuriem to stāstīju, jautāju, kāpēc neesmu atgriezies un atskatījies. Nezinu, varbūt tā bija instinktīvā sapratne, ka uz kādu cieši paskatīties vai ieskatīties acīs nozīmē provocēt to uzbrukumam. Nedomāju, ka tas gribēja uzbrukt, tas vienkārši skatījās un, to darot, varbūt arī vērtēja. Var jau arī būt, ka tas, kas skatījās mugurā, bija meža zvērs, kuŗam nebija nekādas vēlmes sevi parādīt.Mežā pie pilskalna un pilskalnā strādājot nereti ir sajūta, ka kāds ir tuvumā, skatās uz tevi. Tīri intensīvi metot skatu šajā virzienā nevienu neredzu. Objektīvi vērtējot, šādas sajūtas ir vairāk vasarā, kad saules gaismā ņirb koku lapas un zari. Pēc tam, kad uzstādīju informācijas dēli, strādājot tā tuvumā nejaušs skats vienmēr aizskrēja uz šo vietu. Tas laikam tāpēc, ka dēlis ir svešķermenis mežā, tam no meža viedokļa ir dīvaini regulāra forma un varbūt tieši tāpēc tas pat nevilšus piesaista nejaušu skatu. 2009.g. 1. novembŗa ieraksts dienasgrāmatā: Ir silts, mikls, apmācies. […] Pēcpusdienā sāka spīdēt saulīte, tad uzreiz – blīvi līt, tad atkal saule. Biju drusku lejā [pilskalna – J.U.] nogāzē, skatījos uz augšu, un starp lazdu zariem pret debesi kaut kas vibrēja. Zari nekustējās, bet kustējās gaiss ap tiem.

2009.g. 29. augusts. Gāju pa [pilskalna – J.U.] galveno grāvi, aiz muguras troksnis un pie lielā celma it kā kaut kas nokrita no augšas, bet tur lielu koku ar čiekuriem augšā nebija. Varbūt kāds zvērs? Troksnis bija konkrēts un zāle [kad uz turieni metu skatu – J.U.] arī tur vēl nokustējās it kā būtu nokritis akmens vai liels čiekurs.

Divas vai vairāk reizes pilskalnā jutu un dzirdēju it kā cilvēku balsis vai cilvēku radītus trokšņus, tomēr pašus cilvēkus tā arī neieraudzīju.2009. gada 1. aprīlis. Strādāju kalnā uz austrumiem no pilskalna, kad izdzirdu noteiktu cilvēka šķavu kaut kur pilskalnā pie ieejas vietas. Apstājos un gaidīju, kad parādīsies pats cilvēks, jo ar savu cirvja un zāģa troksni noteikti biju dzirdams. Nekas tomēr nenotika, šķavātāju neredzēju. Vēl pēc brītiņa dzirdēju jau tālāk pilskalnā tādu kā noteikti cilvēcisku nošņaukāšanos, bet pašu cilvēku vai tā kustības pazīmes tā arī neieraudzīju. Šis cilvēks neslēpās, ar saviem trokšņiem apzīmēja savu klātbūtni, bet nebija redzams. Dīvaini bija tas, ka šo šķavotāju, ja viņš būtu gājis pa parasto pilskalna uzejas vietu, man vajadzēja ieraudzīt. Protams, nevar izslēgt, ka šķavotājs uzkāpa pilskalnā pa stāvo nogāzi, jo kaut kādu iemeslu dēļ viņš varbūt negribēja, lai es viņu ieraudzītu.Otrais gadījums, kas varbūt arī iniciēja šo raksta gabalu uzrakstīt, tika pieredzēts pavisam nesen 2010. gada 3. oktobrī. Par to arī ir ieraksts dienasgrāmatā, bet tā kā notikums ir nesens un vēl dzīvā atmiņā, tad mēģināšu to atstāstīt plašākā veidā.Pa diviem lāgiem studentu un Sūnu skolas skolēnu būvētais slietenis uz nogāzes pret pilskalnu augšmalā pirms gadiem 2 – 3 atkal bija sagāzies, sakritušās slieteņa kārtiņas bija jau daļēji sapuvušas, tāpēc visu vasaru pa laikam no slieteņa vietas kārtiņas vilku kalnā, krāvu džipa piekabē un vedu mājās. Kārtiņām zemē guļot, tās bija piemirkušas smagas un grūti izvelkamas. Tā diena bija tāda viegli apmākusies, bija ļoti kluss un labi varēja dzirdēt, kā mežā nokrīt atsevišķas koku lapas. Kārtējo reizi nonācis lejā pie slieteņa paliekām, atvilku elpu un pēkšņi no apakšas, no pilskalna, ko caur krūmiem un kokiem no šejienes nevar saredzēt, atskanēja nepārprotamu sitienu virkne – kādi 5 – 7 sitieni, bet tie nebija cirvja cirtieni, drīzāk izklausījās tā, it kā ar vienu koku sistu pa otru koku vai dzītu koka tapu. Sajūta bija tāda, ka sitienu troksnis nāk no vietas, kur pilskalna pakājē ir informācijas dēlis. Turpināju klausīties un pēc brīža atskanēja vēl līdzīga sitienu virkne. Pēc tam vairs nekas nenotika. Uzvilku augšā kārtējo kārtiņu klēpi, nonācu lejā un atkal klausījos. Atkal atskanēja līdzīga sitienu sērija, bet šoreiz to pavadīja arī balsis. Varēja izšķirt, ka viena ir sievietes, bet otra vīrieša balss. Ko viņi runāja, saprast nevarēja. Varētu likties, ka viens jautā un otrs atbild, bet kuŗš jautā un kuŗš atbild, vairs neatminos. Turpināju klausīties, bet atkal vairs nekas nenotika. Uzvilku augšā atkal kārtiņu klēpi, varbūt pat divus un atkal atskanēja jau pazīstamais sitienu troksnis, bet šoreiz jau no pavisam citas proti no neapdzīvoto Pilskalnu māju puses. Skanēja arī kādas balsis. Nodomāju, ka atbraukuši Pilskalnu māju ļaudis un kaut ko dara pie mājām; varbūt logus aizsit. Bet arī šie trokšņi apklusa. Lejā nenogāju un pie mājām arī nepiegāju, lai tiešām redzētu, ka tur kāds būtu bijis. Jā, kad otro reizi dzirdēju sitienu sēriju, pār muguru pārskrēja tādas kā skudriņas, kā karstuma vai aukstuma vilnis, jo biju ja arī ne nobijies, tad tomēr traucēts sava prāta vienmērīgajā gaitā.Tieši pēc nedēļas nākmajā svētdienā ar džīpu izbraucu cauri Pilskalnu māju gaŗu zāli aizaugušajam pagalmam, izstaigāju informācijas dēļa apkaimi un nekur nekādas nesenāka laika cilvēku darbības pēdas neieraudzīju.Var jau būt, ka kādos īpašos laika apstākļos tāla skaņa met kūleni un pie pilskalna labi dzirdami tālumā skanoši trokšņi. Ka tas tā var būt, liecina dienasgrāmatas 2009. gada 11. oktobŗa ieraksts: Laiks rudenīgs, caurspīdīgs, saulīte, dzeltenas lapas, arī skaņa tāda tāla. Vienu brīdi likās, ka pa purvu [lejā aiz pilskalna – J.U.] brauc mašīna vai traktors, bet īstenībā tā brauca pa Rēzeknes šoseju. Laikam ar šo pašu efektu bija saistītas izjūta, kad piepeši sāku dzirdēt netāli runājošu cilvēku balsis, lai gan neviena tuvumā nebija. Abi pēdējie gadījumi ir notikuši apmēram tajos pašos datumos un arī laika apstākļi ir bijuši līdzīgi; varbūt te arī skaidrojums?Uz cilvēku klātbūtni pilskalnā varbūt var paraudzīties arī no drusku cita skatu punkta. Par to pašu 2009. gada 1. aprīli, kad pāri pilskalna plakumam pārgāja neieraudzītais šķavotājs, dienasgrāmatā ir vēl šāds ieraksts: drusku vēlāk [pēc šķavotāja – J.U.], kad biju pilskalnā, izdzirdēju cilvēku balsis un ieraudzīju pie pilskalna zīmes kādu ģimeni – 4 – 5 cilvēkus ar bērniem, kas diezgan nepārprotami bija atbraukuši svētdienas dienā tieši uz pilskalnu. Nogāju lejā uz purvu ziemeļos no pilskalna; pa to laiku ģimene bija uzkāpusi pilskalna plakumā un stāvēja pilskalna ziemeļu malā. Īpaši nedevos redzams un dzirdams. Vēlāk redzēju, ka viņu mašīna bija nobraukusi lejā pilskalna austrumu pakājē un līdzās manai mašīnai bija apgriezusies. Šajā reizē biju nogājis tālāk pilskalna ziemeļu pakājē, lai pavasaŗa apstākļos apskatītu apmetnes kultūrslāni. Šajā brīdī nākt ārā no meža un doties pazīstamam atbraukušajiem ļaudīm kaut kā negribējās; vēroju viņus caur koku un zaru starpām. Tomēr, ja viņi būtu mani nejauši ieraudzījuši, arī viņiem varētu rasties pamatots jautājums, vai tas tēls pilskalna pakājē ir reāls cilvēks. Vienīgi mašīnas klātbūtne šai situācijai piedeva noteiktu realitāti.

• Brastiņš, 1928. E. Brastiņš. Latvijas pilskalni. Zemgale un Augšzeme. Rīga: Pieminekļu valde, 1928.
• Kalnā bija, 2008. Kalnā bija stalta pils. Latvijas pilskalni un to teikas. Sastādītāji J. Urtāns, I. Pīgozne, R. Treija, I. Vītola. Tapals, 2008.
• Ko dzied un stāsta Kūkās, 2004. Ko dzied un stāsta Kūkās. Sastādīja J. Urtāns. – Apgāds Mantojums, 2004.
• Rukšāne, 2007. Rukšāne G. Cēsu rajona pilis un muižas stāstos, nostāstos un spoku stāstos. Cēsis: Cēsu rajona apdome, 2007.
• Šmits, XIV, 1936. Latviešu tautas pasakas un teikas: XIV sēj. P.Šmita sakārtotas. Rīga: Valters un Rapa, 1936.
• Urtāns, 2007. J. Urtāns. Daugavas kultūrvēsturiskie akmeņi. Nordik, 2007.