Pirmo informāciju par Spāres pilskalnu Kurzemes pilskalniem veltītajā apkopojumā 1869. gadā sniedzis ievērojamākais 19. gadsimta Latvijas pilskalnu apzinātājs Augusts Bīlenšteins (August Bielenstein). Spāri A. Bīlenšteins minējis sarakstā, kurā uzskaitītas vietas, kur varētu būt meklējami pilskalni Ventas labajā krastā uz ziemeļiem no Abavas. Spriežot pēc iekavās atzīmētās piezīmes, pilskalnam tajā apkārtnē vajadzētu būt, bet viņam to nav izdevies atrast. 19. gadsimta beigās Kurzemes Provinces muzejā Jelgavā glabājies kāds sudraba stienītis, kas pēc nepārbaudītām ziņām esot atrasts Spāres pilskalnā. Pazīstamākais Latvijas Republikas laika pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš šo pilskalnu nav apmeklējis un pat nav pieminējis 1923. gadā publicētajā izdevumā “Latvijas pilskalni. I. Kuršu zeme”. Tikai 1930. gadā Spāres pilskalna atrašanās vietu aprakstījis kāds, domājams, apkārtnes iedzīvotājs A. Zonnbergs, kurš ziņas nosūtījis Pieminekļu valdei. Par to, vai pilskalnu apsekojis kāds Pieminekļu valdes darbinieks, rakstisku ziņu nav. Pirmo plašāko Spāres pilskalna aprakstu 1948. gadā sniedzis toreizējā Latvijas PSR Centrālā Valsts vēsturiskā muzeja līdzstrādnieks Kārlis Rozītis, kurš atzīmē, ka tam nav vērojamas mākslīgu pārveidojumu pazīmes un arī kultūrslāni nevar konstatēt. 1951. gadā toreizējais Talsu novadpētniecības muzeja direktors Jānis Znotiņš sagatavojis Spāres pilskalna kā arheoloģiskā pieminekļa pasi. 1968. gadā arheologa Ēvalda Mugurēviča vadībā kalnā izrakti nelieli pārbaudes šurfi, bet kultūrslāni tā arī nav izdevies konstatēt.
Spāres pilskalns ir ap 120 m garš, ziemeļrietumu–dienvidaustrumu virzienā orientēts, ap 25 m augsts paugurs, kura platums ir 50–100 m. To vismaz no trim pusēm ieskauj zemas, purvainas pļavas. Tā nosacītais plakums ar slīpumu pret dienvidiem. Mākslīgas nocietināšanas pazīmes kalna izveidē nav novērojamas. Plakumā vērojamas Otrā pasaules kara tranšeju un bunkuru vietas, kā arī citas rakumu bedres, kas saistāmas ar to, ka tā malā kādreiz atradies ķieģeļu ceplis un tā tuvumā arī rakts māls. Kalns apaudzis ar jaukta tipa mežu, aizaugusi arī teritorija tā dienvidu daļā, kas pirms 20–30 gadiem vēl izmantota kā ganības.
Spāres pilskalns līdz šim plašāk arheoloģiski nav pētīts, tomēr apstāklis, ka tajā nav konstatēts kultūrslānis, mazina iespējamību, ka izpētē tiktu konstatētas liecības, kas ļautu precizēt vietas funkcionālo nozīmi un datējumu. Pagaidām hipotētiski var pieļaut, ka kalns senatnē izmantots kā īslaicīga patvēruma vieta briesmu gadījumos, bet pastāvīgi nav apdzīvota. Pilskalna tuvākajā apkārtnē līdz šim nav lokalizētas arī kādas citas ar to, iespējams, saistītas senvietas, izņemot nepārbaudītas ziņas par atsevišķiem senlietu savrupatradumiem vairāk nekā kilometra attālumā no tā.
Neskatoties uz to, ka pilskalns atrodas salīdzinoši netālu no Rīgas–Ventspils šosejas, tas nav uzskatāms par iecienītu tūrisma objektu. Tomēr pēc apkārtnes iedzīvotāju stāstītā, dažkārt kādi interesenti to vēloties aplūkot.
