J.Urtāns par pilskalnu
2017. gada rudenī R. Rozenvalds aerolāzerskenēšanas materiālos pie Pilskalnes Liepkalnu mājām bija ieraudzījis vietu, kas atgādināja pilskalnu. Vieta tika uzmeklēta un apsekota 2018. gada 27. maijā. “Liepkalnu” saimnieks Jānis Gavars par vietu kā pilskalnu neko nezināja. Viņa vecāmāte (dzimusi 1905. g.) zinājusi stāstīt, ka viņas jaunības laikā kalnā notikušas zaļumballes un kādu kalniņu iekšpus grāvjiem saukuši par Zaļumkalniņu. Tālāk esošo gravu sauc par Dziļo gravu. Puikas gados J. Gavars ar kaimiņu zēniem bieži gājuši uz kalnu spēlēties, tomēr nekad neesot dzirdēts runājam, ka tas varētu būt pilskalns. J. Gavaram “Liepkalni”, kuru vietā agrāk bijušas Bičušķu mājas (kartē arī “Biduški”), ir senču mājas. Apkārtējos tīrumos bieži atrodot Pirmā pasaules kara liecības.
Par Liepkalnu pilskalnu nosauktā vieta atrodas ap 200 m uz DA no Liepkalnu mājām. Tas nav tradicionāls pilskalns, bet liels, pat grandiozs, tagad kokiem, krūmiem un brikšņiem pāraudzis mākslīgi veidots, plānā segmentveidīgs nocietinājums, kas ar A un DA pusi pieslēdzas 10–15 m dziļai Dziļajai gravai; tur nekādi mākslīgi nocietinājumi nav bijuši vajadzīgi. Gravas nogāzes vietām ir nobrukušas. No pārējās apkārtnes nocietinājums norobežots ar 3–4–5 m dziļu un ap 5 m platu grāvi, kas ir visizteiktāks pret Z, ZR un R. Zemes no grāvja ir mestas abās tā pusēs. D daļā grāvis izbeidzas stāvajā Dziļās gravas nogāzē. Šķiet, ka nocietinājuma būvētāji nav īpaši rēķinājušies ar reljefu un grāvi rakuši savā nodomātajā virzienā, caurrokot reljefa pacēlumus (Z pusē) vai veidojot terases (4. attēls). Z pusē, aiz grāvja un vaļņa, ir vēl kāda izteikta terase, kas izmantota braukšanai. Tālāk, virzienā uz A, grāvis pārveidojas par izteiktu terasi, kas nekur nepārtrūkst un izbeidzas Dziļās gravas malā. Šajā pusē, uz Z no nocietinājuma, reljefs ir dūksnaināks. Uz ZR no nocietinājuma ir grava, pa kuru notecējuši ūdeņi no dūksnainas pļavas. Gravu šķērso ap 3 m augsts un pārdesmit metrus garš, mākslīgi uzbērts dambis, kas tagad ir ūdens pārrauts. Uzpludinājums radītu dūksti nocietinājuma priekšā. Ieeja nocietinājumā, kas arī tagad tiek izmantota, atrodas R pusē. Tur grāvji un vaļņi ap 5 m platumā ir aizpildīti. Tieši pretī ieejas vietai pilskalna plakumā ir Zaļumkalniņš, kurā notikušas zaļumballes. Atzīmējams, ka no iekšpuses nodrošinātas ieejas vietas ir sastopamas arī citos šāda veida nocietinājumos. Grāvju un vaļņu ietvertā teritorija nav izlīdzināta. Ietvertajā teritorijā neapšaubāms kultūrslānis nav jaušams, lai gan zeme tur noteikti ir tumšāka. Grāvja un vaļņu ietvertā platība ir ap 120 × 90 m liela (pāri par 0,7 ha), bet visa senvieta aizņem vairāk nekā 1,4 ha lielu platību. Nocietinājuma izveidošanā ir ieguldīts liels darbs.
Šķiet, ka Liepkalnu pilskalns (ja to vispār var uzlūkot par pilskalnu) varētu attiekties jau uz pēcpilskalnu laikmetu – pirms uguns šaujamo ieroču plašākas ieviešanās, respektīvi, 13. gs. beigām – 15. gs. sākumu. Šāda nocietinājuma izbūve, iespējams, ir saistīta ar Livonijas ordeņa militārajām aktivitātēm pret Lietuvas dižkunigaitiju, kuras robežas ir turpat tuvumā. Nocietinājuma plašums varētu liecināt, ka tas izmantots karaspēka pulcēšanās vajadzībām. Kartes rāda, ka Liepkalnu pilskalna tuvumā ir bijušas Zviedrišķu mājas un kāda vieta, kas saukta “Krepastj” – slāviski “cietoksnis”. Meklējot Liepkalnu pilskalnam līdzības, var norādīt uz Smiltenes Cērtenes pilskalnu, kurš tāpat ir nocietināts ar grandiozu grāvi un dambi ūdens uzpludinājumam, vai ļoti plašo Jaunalūksnes Garasīmu pilskalnu, kurš nocietināts ar lielu, visu pilskalnu ietverošu, kalna nogāzē raktu nocietinājuma grāvi.
Aptaujātie apkārtnes iedzīvotāji Liepkalnu pilskalnu kā pilskalnu nezina [Želtkovska, Holsta 2018]. Par jaunatklāto pilskalnu rakstīts dažāda veida publikācijās [Urtāns 2018a; Latgalē 2018; Jemeļjanova 2018; Sprūde 2018b; Urtāns 2018d].
