Rīgas ekotūrisma ceļvedis par pilskalnu
Liepsalas centrālo daļu veido ap 4 m augsts paugurs – Bulduru pilskalns. Tā virsotnes plakums (ap 15 x 40 m) līdzens, pakāpeniski aizaug ar krūmiem. Kalna ZR malā redzamas ap 0,5 m augsta vaļņa paliekas. Nogāzēs iesakņojušās kuplas liepas. Austrumu nogāzes pakājē saskatāma terase. Rietumu malā ūdenslīmeņa svārstību rezultātā kalna mala nobrukusi, vietām veidojot māla un smilts kārtu atsegumu. Kalna ziemeļrietumu nogāzes malā aug varens dižozols, kura apkārtmērs 2010. gadā sasniedza 6,73 m. Buldurkalns jau 1924. gada 24. janvārī apstiprināts Aizsargu mežu, dabas pieminekļu un parku sarakstā kā dabas piemineklis un dabas krāšņums 3,72 ha platībā.
Bulduru pilskalna reljefs horizontāļu formā.
1928. gadā par vietu “Bulduru” mājas zemē, ko tautas mutē dēvē par pilskalnu, Pieminekļu valdei ziņoja V.Buksis: “Stāsta, ka te esot zviedru laikā valdniekam vasarnīca bijusi, citi, ka senāk pils esot. Vēl pāļi no priežu koka sausā laikā saredzami, kur senāk uz salu esot bijis tilts pāri”. Arheologs Juris Urtāns norādījis, ka pilskalna plakuma A galā atrasts graudberzis. Pirmo detalizētāko pilskalna aprakstu sagatavojis arheologs Pēteris Stepiņš:
“1941. 28. IV. plkst. 12.15 Muzeju un pieminekļu aizsardzības daļas vadītājs U.Būcens, insp. P.Stepiņš un autovadītājs E.Bitāliņš izbrauca uz Ādažu Bulduriem pārbaudīt uz vietas Muzeju un pieminekļu aizsardzības daļas archīvā esošās trūcīgās ziņas par it kā tur esošu pilskalnu. Konstatējām, ka Ķīšezera Z krastā, pussalā, [kas] DA virzienā iestiepjas ezerā, patiesi ir sens zemes nocietinājums – pilskalns. No cietzemes to šķir staigna pļava, kurā ap 0,5 m augstumā divās vietās, viena no otras 10 m attālumā, paceļas divas senu stabu grupas, varbūt tilta paliekas. Pilskalnam ir DA – ZR virzienā garena forma, pēc platības tas pieskaitāms vidēji lieliem pilskalniem, bet nav augsts. Pastāvināto nogāžu augstums 4 m un augstums virs Ķīšezera līmeņa [ap] 6 m (pēc acumēra). Nogāzes diezgan labi pastāvinātas visās pusēs, izņemot DA galu, kur tā ir lēzena. Vai nu šai galā nogāzes pastāvināšana nav atzīta par nepieciešamu, jo te pilskalnu aizsargā ezers, vai arī tā ir nolīdzinājusies, kalnu ilgāku laiku arot. Pilskalna nogāzes ir apaugušas ar veciem lapu kokiem. Kalna forma ievērojami cietusi no kara tranšejām, kas raktas tā DA piekājē, kā arī gar pilskalna DR malu. Nekādas senlietas zemes virskārtā arumos neieraudzījām, izņemot dažus sīkus ķieģeļu gabaliņus. Arot esot manīti akmeņi, lai gan kalna apskatē tādus neredzējām. Zeme – smilts ar drusku tumšu iekrāsojumu 30 cm virskārtā, bet dziļāk – dzeltena ar brūnām dzelzs daļu piciņām. Par senvietu ziņas sniedza Bulduru saimniece un viņas māsa, bet viņas še dzīvojot tikai dažus gadus un neko daudz nezinot pastāstīt. Ļaudis apkārtnē stāstot, ka kalnā senos laikos stāvējusi pils – “bruņinieku pils”, uz kuru varēja nokļūt pa paceļamu tiltu.”
Mārcis Kalniņš (komentārs Facebook 27.09.2023):
“Nekādi atradumi par pilskalna apdzīvotību vidējā dzelzs laikmetā (4.-9. gs) izrakumos iegūti netika. Patiesībā arī nekādas pārliecinošas liecības par apdzīvotību vēlajā dzelzs laimetā iegūtas netika. Faktiski vienīgi pilnīgi droši datējamie priekšmeti ir no viduslaiku beigām un jaunajiem laikiem, kas protams liek uzdot jautājumu vai Ķīšezera (Bulduru) pilskalns vispār ir pilskalns vai arī kāds cits jaunāks nocietinājums. 2021. gada izrakumos tika paņemts ogļu paraugs no viena nepostīta objekta – ugunskura vietas, kas atrasta zem zemes vaļņa, kas aptver pilskalna plakumu, bet tas vēl pagaidām nav nodatēts…”
