martiny.lv par pilskalnu
Foto: martiny.lv
Saldus pilskalns atrodas Saldus pilsētas malā, Saldus ezera R krastā, pie Kaļķupītes iztekas. Pilskalns ierīkots savrupā, 12-15 m augstā, iegarenā kalnā. Pilskalna ZA gals bijis nocietināts ar nelielu valni un diviem grāvjiem, kas tagad stipri aizmilzuši. Iespējams, ka arī pilskalna D galā bijis vēl viens grāvis. Pilskalna plakums plānā ir ovāls, 45×15 m liels.
Pilskalns kopš sendienām arts, tāpēc tā kultūrslānis ir noarts, un plakumā tas ir visai plāns. Intensīvāks kultūrslānis konstatēts pilskalna nogāzē, kur tas sasniedz gandrīz metra biezumu. Pilskalna A pusē konstatētais kultūrslānis iezīmē tur bijušo pilskalna apmetni. Arheoloģiskajos pārbaudes izrakumos (vadītājs A. Vasks, 1973) pilskalnā iegūtas švī- kātās, gludās un apmestās bezripas keramikas lauskas, kas ļauj Saldus pilskalnu datēt ar agro dzelzs laikmetu. Apdzīvotība Saldus pilskalnā bijusi arī 12. gs.
Teikas
Pie Saldus ir pilskalns ar caurumu galā. Un no kalna netālu bijuse muiža, kur kalpu sievām bijis jāiet cirpt aitas. Bijis tāds paradums, ka to, kura mazāk nocirpuse, ņēmuši zobot. Reiz gar kalnu gājuse kāda sieva un raudājuse, ka neesot asas dzirkles, citas viņu izzobošot. Te pie kalna radusēs jauna meita un iedevuse sievai dzirkles, teikdama, kad nākot atpakaļ, lai dzirkles noliekot kalna galā uz celma. Sieva izvinnējuse visas citas sievas, un kungs viņu uzslavējis. Nākdama atpakaļ, viņa nolikuse dzirkles uz celma.
Gans reiz ganījis tanī kalnā govis. Govis uzgājušas kalna galā. Gans redzējis, ka pie cauruma ir izlikti glīti šķīvji. Gans dzinis govis nost. Kāda govs ar kāju aizskāruse vienu šķīvi. Vēlāk otrā dienā gans gājis skatīties, vai ir vēl šķīvji. Citu šķīvju vairs nav bijis, tik tas šķīvis palicis, kuru govs bija aizskāruse.
Otrā kilometri no Saldus, uz Dobeles ceļa, atrodas Saldus ezers, pie kura paceļas stāvs kalns. Tautā iet nostāsts, ka senos laikos tur kāds vīrs ardams uzaris kādu cietu priekšmetu. Apskatot to, viņš atradis skurstenim līdzīgu caurumu, kurā mēģinājis sviest akmeni un noliecies klausīties – bet nav dzirdējis nekādu troksni, kas liecinātu, ka akmens nokritis kaut kur uz zemes. Tad nozadzis savam kungam pīli un iesviedis caurumā. Pēc neilga laika pīle izpeldējusi ārā Saldus ezerā. Daži stāsta, ka pīlei, izpeldot ārā, bijis radies kaklā zelta gredzens. Bet tam laikam nav ar patiesību nekāda sakara.
Tagad tautā izcēlies nostāsts, ka tur būtu nogrimusi kāda senlatviešu pils.
Kur tagad atrodas mācītājmuižas zeme, pirms daudz gadu simtiem atradusēs pilsēta. Pie Saldus ezera atrodas kalns, kur stāvējuse pils. Pilī bijušas daudzas apakšzemes ejas. Vēlāk pile nodedzināta un viņas iedzīvotāji iznīkuši. Vēlākos laikos stāsta kādu nostāstu.
Gans ganījis cūkas. Viena cūka viņam nozuduse. Pēc kāda laika tā iznākuse un bijuse milzīgi pieēduse. Gans pārdzinis vakarā cūkas mājās un sacījis saimniekam. Saimnieks no rīta gājis skatīties un atradis caurumu. Viņi paņēmuši pīli, piesējuši striķī un ielaiduši caurumā. Pēc laiciņa pīle izpeldējuse ezerā. Pīlei kaklā bijuse zelta ķēde.
E.Brastiņš par pilskalnu
Uzmērojuma mērogs 1:1000; griezumu augstums = 1 m.; uzmērots 8. aug. 1923. g. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
Saldus pilskalna šķērsgriezums pa A-B; M. 1:1000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
Kuldīgas apr. Saldus pag., vienu kilometru ziem.-austrumos Saldus pilsētai, mācītāja muižas laukos atrodas vieta dēvēta „Pilskalns”. Viņa stāv dažus simts soļus ziemeļos Saldus—Jelgavas lielceļam. Pilskalns guļ pļavu vidū kā iegarens savrūps kalns, kurš ar savu ziemeļgalu pieskaras Saldus ezeriņam.
Tuvāk pārlūkojot minēto vietu redzams, ka zemju darbiem apcietināts tikai iegarenā kalna dienvidus gals. Viņš atgriezts no pārējās 12 m. augstās kaupres ar 2 aizmilsušiem grāvjiem. Tādā kārtā radies 45 X 15 m.
liels iegareni apaļš plakums. Plakuma sāni un rakumi jau sen gadus kamēr stāv zem arkla un tāpēc pilskalna pirmatnējais veids pārāk nepilnīgi uzglabājies. Ieejas nav vairs vērojamas, bet grāvju vietas un uzbedums
starp tām vēl kaut cik samanāms.
Apkārtnes plāns M. 1:100.000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
Saldus pilskalns ir nesaudzīgi noarts. Jau 1866. g. A. Bīlenšteins to aprakstīdams atzīmēja caur ilggadīgu aršanu kalns zaudējis savu malu stāvumu. 1923. g. vasarā pār kalnu viļņoja mācītāja kviešu druva. Tomēr zvirgzdainā zeme vēl uzglabājusi sava pirmatnējā mītņu slāņa atliekas ap ceturtdaļu m. biezumā. Mītņu slānis satur oglītes un māla trauku drumstalas.
Saldus pilskalns no rietumiem. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
A. Bīlenšteins uzrakstījis par Saldus pilskalnu 1866. g. sekošu teiku: Saldus pilskalnā viņos laikos ganu puika reiz ganījis lopus, dziedādams: „Saldu ēdu, saldu dzēru Saldus kalna galiņā!” Bet, lūk, tā — ne domādams, ne gribēdams — viņš neviļot uzminējis īsto vārdu Saldus pils vietai un izglābis no apbūruma: — zeme atvērusies, kalni atkāpušies un nogrimusē Saldus ar piemīlīgo ieleju atkal pacēlusies saules gaismā. (Mag. XIV.)
No pilskalna apkārtnē esošām vietām 1253. g. senrakstā minēta „Salden”. Pilskalns lieluma ziņā ir pārāk niecīgs un domājams, ticis lietots aizvēstures laikos, Archaioloģiskā ziņā tas gluži neizpētīts.
