Wikimapia par pilskalnu
Puiškalns – pilskalns atrodas Dundagas pagastā, ap 3 km austrumos bij. Kaļķu muižai, 500 m ziemeļos Īvnieku mājām. Jau 1809.gadā ceļojuma piezīmēs pa Kurzemi to aprakstījis barons Ulrihs fon Šlipenbahs. Šajā laikā kalna plakumā atradies vidēji liels akmens, kas pēc formas līdzinājies cilvēkam. Pie tā vietējie iedzīvotāji esot upurējuši.
Pirmajā plašajā darbā par Latvijas arheoloģiju – grāmatā “Necrolivonica”- tās autors profesors Frīdrihs Krūze ievietojis arī kāda 36 cm augsta akmens tēla zīmējumu ar paskaidrojumu, ka tas ir “Puiškalna akmens tēls”. Tajā laikā akmens jau vairs nav atradies savā sākotnējā vietā, bet gan Dundagas pils ieroču istabā. 1866.gadā šo akmens tēlu aprakstījis Jelgavas gleznotājs un vēsturnieks Jūliuss Dērings, kurš minējis arī to, ka Puiškalnā atrasta vara bļoda, akmens cirvis un akmens kalts.
Puiškalna nosaukuma izcelšanos skaidro divējādi. Pirmais skaidrojums saistīts ar jau minēto akmens tēlu, ko esot saukuši par “puisi”. Otrs vēsta, ka senos laikos, kad latvieši vēl karojuši ar vāciešiem un kad gandrīz visi latviešu karavīri jau kaujās krituši, uz šī kalna salasījušies dzīvi palikušie, galvenokārt puiši, un līdz beidzamajam vīram turējušies pretī vāciešu pārspēkam. No tā cēlies nosaukums “Puiškalns”.
Pilskalna ierīkošanai izmantota ap 20 m augsta vieta zemesragā, starp Kaļķupes un Mazupītes stāvajām gravām. Pilskalna plakums ir iegarens, 30´80 m liels, ar samērā izteiksmīgu kultūrslāni. Plakuma dienvidrietuma malā, pilskalna aizsardzības nolūkos uzbērts ap 4 m augsts zemes valnis. Kad tas uzmests, priekšpusē izveidojies ap 5 m plats grāvis. Tālāk uz dienvidrietumiem atrodas līdzena pļava, kas bijusi izdevīga vieta apmetnes vai senpilsētas ierīkošanai, taču kultūrslānis pagaidām šeit nav konstatēts. Iespējams, ka tas iznīcināts ilgstošās lauksaimnieciskās apstrādes rezultātā.
Precīzi datēt Puiškalnu pagaidām nav iespējams, jo arheoloģiskie izrakumi šeit nav notikuši. Literatūrā pilskalns dažkārt attiecināts uz senāko dzelzs laikmetu, taču, spriežot pēc tā ārējās formas (ar valni plakuma vienā galā), tas ir līdzīgs daudziem citiem tipiskiem vēlā dzelzs laikmeta (10.-12.gs.) Kurzemes pilskalniem. Iespējams, pēc tam, kad pilskalnā apdzīvotība beigusies, tas izmantots par kulta vietu, ko apliecina dažādie nostāsti un 19.gs. autoru ziņas.
E.Brastiņš par pilskalnu
„Puiša kalns“ ir Dundagas Zilo kalnu austrumu malā 10 kilometri no Dundagas muižas un 3 kilom . no Kaļķu pusmuižas. Viņš atrodas Ivenieku māju zemē un tā virsa tiek arta. „Puiša kalns“ ir tipisks pilskalns ar grāvi, uzbedumu un plakumu. Viņš ierīkots uz zemesraga, kurš palicis starp Kaļķupes un Mazupes gravām. Šis zemesrags ir 21 metru augsts un sastāv no sarkana smilšakmeņa. Ziemeļu un austrumu pusē Puišu kalnam smilšakmeņa klints ir izgrausta sienas stāvumā. Citur pārklātā ar nedziļu māla vai smilšu kārtu. 100 metru no sava ziemeļu gala šis klints rags atdalīts no pārējiem laukiem ar 4 – 6 metri augstu uzbedumu.
Uzbeduma uzpildīšanai zemes grābtas turpat viņa priekšā, no kam radies lēzens, 3 m. dziļš grāvis. Daudz gadu atpakaļ Ivenieku māju saimnieks uzbeduma racis bedri, kura atradis ogles, apdegušus akmeņus un kaulus. Rakuma vieta vel tagad samanāma.
Savu nosaukumu kalns esot dabūjis no kāda akmens tēla, kas stāvējis šai kalna un kuru saukuši par “puisi.” Dr. f. Bilterlings 1866. g. pēc nostāstiem uzrakstījis, ka tas esot bijis liels, cilvēkam līdzīgs akmens, kuru apkārtne godinājusi kā kādu dievību. Tomēr J. Dorings turpat piezīme, ka viņš šo vietu aprakstījis 1853. gadā un pastāsta arī, ka „puisis“ jau pirms ilgiem gadiem esot pārvietots uz Dundagas pili, kur glabājoties. Šis akmens nepavisam nelīdzinoties cilvēkam, bet gan drīzāk sēnei. Tas esot neapstrādāts un tikai 14 collas augsts. Puiša kalna esot atrasta ari kāda vara bļoda, akmens cirvis un akmens kalts, kuri glabājušies Dundagas ieroču istabā. Viņš nezin teikt, vai pēc liela ugunsgrēka, kas iznīcinājis Dundagas pili (1872. g.) no šām lietām kas atlicies (Kuri. Sitz. Ber. 1866. g.l.
Puiša kalns ir samērā liels un stipris apcietinājums. Par Puišakalna ceemu sauc apkārtnē esošās 14 zemnieku mājas. Oficiālos rakstos šām mājām ir cits nosaukums.
Tuvumā esošā Kaļķu muiža minēta senrakstos kā „Calten“ 1290. gadā. Šai apvidū netālu no Plaģu mājām atrodas tā sauktie „svētmeitu kambari.“ Tie ir sarkanā smilšakmenī ūdens izgrausti iedobumi. No citām ievērojamām vietām pieminama „Tromeļpils“ pie Melnsilciema. Tā esot pēc ļaužu nostāstiem atlieka no vecas jūras laupītāju pils. Tagad tur iedzīvotāji laužot ķieģeļus un akmeņus.
Profila informācija
Detalizētu informāciju var meklēt opendata.latvijas-pilskalni.lv.