Wikipedia par pilskalnu
Padures pilskalns (citviet Beltes pilskalns) atrodas Kurzemē, Kuldīgas novada Padures pagastā, pašā Ventas krastā.
Padures pilskalns pēc sava izveidojuma un izskata ir tipisks kuršu nocietinājums un kādreiz bijis diezgan ievērojams senās Bandavas zemes centrs. Pilskalna vecums un atrašanās vieta to padara par Kurzemes mērogā unikālu arheoloģijas pieminekli.
Pilskalna rietumu malā izveidots 15 m plats un 4 m augsts, vizuāli izteiksmīgs valnis, aiz kura izrakts aizsarggrāvis. Pilskalna nogāzes ļoti stāvas. Pret Ventas upi vērstajā nogāzē izveidota terase. Neskatoties uz to, ka pilskalna plakums ilgstoši arts, kultūrslānis pilskalnā vidēji 70 cm biezs, atsevišķās vietās pārsniedzot pat metru.
Apdzīvotība Padures pilskalnā ir aizsākusies jau bronzas laikmetā un turpinājusies līdz mūsu ēras sākumam, kad pārtrūkusi. Ap 6. gadsimtu pilskalnā apdzīvotība atkal atsākusies un savu maksimumu sasniegusi vēlajā dzelzs laikmetā. Iespējams kuršu ekspansijā vai iekšējās cīņās pilskalns un Padure kā centrs gājis bojā 12. gadsimtā, kad apdzīvotība pilskalnā spēji apraujas.
Padures vārds arī vairs neparādās Kursas dalīšanas dokumentos, tomēr pilskalns savu nozīmi nav zaudējis arī vēlāk. Arheoloģiskajos izrakumos pilskalnā ir atklāta 16.—17. gadsimtu apbūve. Sarkano ķieģeļu ēku ar kārniņu jumtu un podiņu krāsni arheologs Andrejs Vasks saista ar Kurzemes hercogisti. Ēkas izvietojums pašā pilskalna nogāzē vedina domāt par kādu Ventas ūdensceļa sargposteni.
Pilskalnu pirmais atklājis un aprakstījis Augusts Bīlenšteins. 1923. gadā savas Kurzemes pilskalnu apzināšanas ekspedīcijas laikā pilskalnu apsekojis un uzmērījis Ernests Brastiņš. 1964. gadā Ēvalds Mugurēvičs veic pārbaudes izrakumus pilskalnā pakājē. Izdodas konstatēt plašu apmetni (senpilsētu) ap pilskalnu, kuras apdzīvotība attiecas uz vēlo dzelzs laikmetu. No 2003. līdz 2007.gadam izrakumus pilskalnā veic Latvijas universitātes vēstures studenti Andreja Vaska vadībā. Izrakumos iegūtie materiāli uzrāda arī zināmas Baltijas somu pēdas pilskalnā, līdz ar to ne viss apdzīvotības posms būtu piederīgs kuršiem.
E.Brastiņš par pilskalnu
E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
Padures pilskalna šķērsgriezums no austrumiem un rietumiem. Mērogs 1:1000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
Ventas malā, astoņus kilometrus lejpus Kuldīgai, senāk atradās Pilskalna mājas, kuras tagad nojauktas. Starp šām un Beltu mājām Ventas kreisā krastā ir vieta, saukta Pilskalns, kuru atzīmē arī Bielensteins (Mag. XIV). Tomēr v. Lovis sarakstītajā Burgenlexikon‘ā šis pilskalns nav uzņemts.
Pie padures Beltu mājām esošais pilskalns ierīkots starp divām gravām, kas šķērso Ventas stāvo krastu. Pa ziemeļpusē esošo gravu strauji tek ūdens no apkārtējiem purviem, bet dienvidus pusē esošā grava izbeidzas divās nozarēs turpat Beltu laukos. Rietumu pusē starp abām gravām esošais plakums norobežots no apkārtējā līdzenuma ar 4 m. augstu uzbedumu un tikpat dziļu grāvi. Uzbedums savā ziemeļpusē piepeši izbeidzas neaizsniegdams gravas malu un atstādams uzejas vietu parastā pusē.
Padures pilskalns no austrumu puses. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
Šā pilskalna malas ļoti stāvas un vienādas 19 – 25 m. augstas. Ventas pusē kalnmalai ir terase, kas radusies šo malu izrokot vajadzīgā stāvumā.
Pilskalna plakums, kurš klāts ar vairāk ka 2 m. biezu mītņu slāni, tiek dažus gadus jau arts. Mītņu slānī atrodam trauka gabalus, ogles un kaulus, Tāpat pilskalna priekšā esošo lauku apklāj dziļa ogļaina melnzeme.
Teikas stāsta, ka šai pilskalnā nedrīkstot neviens gulēt. Kas tur apguļoties, to nosviežot zemē. Reiz viens pieguļnieks neklausījis un kalnā apgulies, bet atmodies zemē nosviests Kalnā senāk esot caurums redzēts.
Vienu kilometru augšpus Ventai, krasta smilšakmenī ir izdrupusi ala. Reiz alā iesvieduši suni, bet tas izpeldejis Ventā laukā. Divus kilometrus no pilskalna, pie skolas nama, esot senkapi ar bronzas lietām.
Padures pilskalns ir labi uzglabajies un ļoti tipisks kuršu apcietinājuma eksemplārs. Viņa mītņu slāņa arķeoloģiska izpētīšana sola noskaidrot daudz valdzinošu jautājumu par kuršu pilskalnu vecumu, apbūvi un iemītniekiem. Tāpēc arķeologiskā kuršu apcietināto vietu sistemātiskā apstrādāšana būtu sākama no šejienes.
