Grobiņas pilskalns

Grobiņas pilskalns jeb Skābarža kalns un senpilsēta atrodas pilsētas centra rietumu daļā. Pilskalns ir izvietots uz paaugstinātas pussalas, kas izveidojusies Ālandes upes plūduma rezultātā. Pussalas virsma ir plakana un pēc formas tā ir ovāla; tās garums ir 80 metri, bet platums 40-45 metri. Dienvidu un rietumu pusē pilskalnu norobežo Dzirnavdīķis, savukārt ziemeļos purvaina ieleja. Pilskalna austrumu robežu veido Parka iela, kura vienlaikus ir arī apmetnes rietumu robeža. Apmetne atrodas pilskalna austrumu pakājē starp Saules ielu ziemeļos un Ālandes upi dienvidos. Austrumu robeža šķērso teritoriju, uz kuras atrodas 20. gs. mūsdienu apbūve, proti, starp Saules ielu un Ālandi. Grobiņas pilskalnam un apmetnei ir kopīga aizsargjosla ar tuvumā esošo Smukumu kapulauku.

Blakus Grobiņas pilskalnam Smukumu kapulauka tuvumā atrodas 20 ha lielas apmetnes paliekas. Apmetnes apdzīvotība kopumā attiecināma uz dzelzs laikmeta otro pusi, taču, lai gan teritoriāli plaša, apmetne nav tikusi apdzīvota vienlaikus līdzvērtīgā intensitātē visa tās platībā. Precīzāku apmetnes apdzīvotības raksturu, iekšējo organizāciju un datējumu noteiks nākotnes pētījumi, jo šobrīd minētajā plašajā teritorijā konstatēts nevienmērīgs kultūrslānis.

Pilskalna nogāzes ir mākslīgi padarītas stāvākas, savukārt plakums ir mākslīgi nolīdzināts, kas liecina, ka šo būvi ir veidojuši cilvēki. Austrumu pusē pilskalna plakumu norobežo aptuveni 30 metru plats un 2 metrus augsts valnis ar noplacinātu virsmu. Uz austrumiem no vaļņa ir saskatāmas aizsērējuša aizsarggrāvja paliekas. Valnis aizņem aptuveni trešdaļu no pilskalna augšējās daļas, tādējādi domājams, ka laika gaitā tas ticis izlīdzināts, turklāt 2016. gadā, vaļņa zonā sistemātiski veicot 21 ģeoloģisko urbumu, netika identificētas pazīmes par apbūves nopostīšanu, piemēram, uzbrucēju raisīta ugunsgrēka rezultātā. Pilskalna plakums ir 65-70 metrus garš un 40-45 metrus plats un tā augstums ir 4,5-5 metri virs Dzirnavdīķa ūdens līmeņa.

1929. un 1930. gadā veikto arheoloģisko izrakumu laikā tika izpētīta 24 m² liela platība, kurā konstatēja 1,2 metrus dziļu apdzīvotības kultūrslāni, tomēr apakšējās kultūrslāņa daļas netika sasniegtas. Vēlāko arheoloģisko urbumu rezultāti atklāja, ka pilskalna plakuma apdzīvotības kultūrslāņa biezums ir daudz lielāks nekā tika uzskatīts līdz šim. Šie pētījumi, kas tika veikti 2010.-2012. gadā sadarbojoties Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un Baltijas reģiona un Skandināvijas arheoloģijas centra Šlēzvigā Vācijā arheologiem, raisīja jaunus jautājumus par pilskalna vietu un funkciju gan pirms jauno ieceļotāju ierašanās, gan skandināvu apmešanās laikā. Tāpēc 2016. gadā aizsākās arheoloģiskie izrakumi, pilskalnā izpētot 32 m²un apmetnē 16 m² lielu platību, iegūstot apliecinājumu aktīvai dzīvei pilskalnā viduslaikos un jaunajos laikos (uz šiem laikmetiem attiecināmais kultūrslānis vien pilskalnā aizņēma 1,2 m biezu slāni). Tādējādi saskaņā ar arheoloģiskajām liecībām pilskalna apdzīvotība ilga no mūsu ēras 5. līdz 20. gs.

Grobiņas arheoloģiskais ansamblis sastāv no vairākiem viena laika arheoloģijas pieminekļiem: Grobiņas pilskalna (Skābarža kalna) un senpilsētas, Priediena senkapiem, Atkalnu senkapiem, Smukumu senkapiem un Porānu (Pūrānu) senkapiem, kas kompakti izvietoti Grobiņā un tās tuvākajā apkārtnē. Šie pieminekļi lielākoties datējami ar 7. – 9.gs. un ir saistāmi ar iespaidīgu skandināvu koloniju, kas kā Seeburg (Jūrpils) minēta arī 9.gs. rakstītajos avotos. Grobiņas arheoloģiskā ansambļa pieminekļi iekļauti nominācijā “Grobiņas arheoloģiskais ansamblis” UNESCO Pasaules mantojuma sarakstam.