Pilskalns atrodas Beļavas ciema D daļā, netālu no Gulbenes – Zeltiņu ceļa, plašas augstienes stūrī.
Pilskalns atrodas Beļavas ciema D daļā, netālu no Gulbenes – Zeltiņu ceļa, plašas augstienes stūrī.
Spīdzenieku pilskalns atrodas pie “Senpils” mājām, kuras uzceltas pilskalna D nogāzē. Tas ir apmēram 100 m diam. liels un 15 m augsts kalns ar dabīgām stāvām nogāzēm. Arī citu cilvēka veidotu nocietinājumu un kultūrslāņa nav. Pilskalna nogāzes noaugušas ar eglēm, tāpēc tas nav pārskatāms.
Popju pilskalnam nav īstiem un neapšaubāmiem pilskalniem raksturīgu mākslīgi veidotu vaļņu, grāvju, terašu vai malu stāvinājuma. Kalnā iepriekš nebija konstatēts senajām dzīves vietām raksturīgais kultūrslānis (vēlāk, 1996.gadā, vāji izteiktu kultūrslāni atklāja pilskalna ziemeļu galā), tomēr tautas nostāstos kalns ir uzskatīts par pilskalnu un tā arī dēvēts.
E.Brastiņš kļūdas pēc Kārļa kalnu tekstā dēvē arī par Rata kalnu, kas ir cits, netālu esošs pilskalns. Tāpat vēl līdz galam nav skaidra versija par Kaupo Lielās pils saikni ar Turaidas pilskalna vietu.
Āraišu ezerpils bija no 9. līdz 10. gadsimtam apdzīvota nocietināta latgaļu apmetne uz Āraišu ezera salas. Arheologa Jāņa Apala vadībā Āraišu ezerpils ir daļēji rekonstruēta un ir viens no populārākajiem arheoloģiskā tūrisma objektiem Latvijā. 1983. gadā tika izveidots Āraišu arheoloģiskais parks, kurā ietilpst arī Āraišu pilsdrupas, kā arī akmens un bronzas laikmeta mājokļu rekonstrukcijas Meitu salā.
Salacas pilskalns pirmo reizi minēts jau Indriķa hronikā 13. gs. sakarā ar kādu sāmsaliešu sirojumu uz Burtnieku ezeru. Sena lībiešu teika stāsta, ka vācu tirgotāji vispirms enkurus izmetuši te, pie Salacas grīvas, un tikai tad devušies gar jūras malu uz Daugavas grīvu, kur dibināja Rīgu.
Norādījumus, ka Naukšēnu tuvuma pie Rūjas upes ir kaut kas līdzīgs pilskalnam, deva skolotājs Lancmanis. Apkārtni pārmeklējot, te tiešām atradās kāda apcietināta vieta Naukšēnu muižas parkā, vienu klm. rietumos muižai, Rūjas kreisajā krastā. Apkārtnē šo pilskalnu sauc „Kabele”, bet ļaudis nezin kā šis nosaukums cēlies.
Maju vārdi Vīkšeji, Vīkšēni, Vīksnes v. tml. var modināt zināmu interesi senās reliģijas pētītājiem. Ir ziņas, ka par vīkšējiem saukti senie latviešu reliģisko ceremoniju vadītāji jeb priesteri. Šis vārds lietots vēl kristīgos laikos, tikai sagrozītā nozīmē „Draudzes Curatores” (sk. Rohkas – grām. Dieva kalpoš. Cerem. 1708.) Tādā kārtā Vecvīkšēni norādītu, ka šo māju robežās esošais apcietinājums ir vai nu kulta vieta, vai senā vīkšēja apcietinātā dzīves vieta.
„Lībiešu” pilskalns dažādos laikos vēsturiskajos dokumentos un tautas valodā ir dažādi saukts: „Ogļu kalns”, „Mazsalacas pilskalns”, „Skulberģu (Kolbergas) pilskalns” un „Skaņkalnes pilskalns”. „Lībiešu un Mazsalacas pilskalns” ir jaunāki – šī gadsimta nosaukumi, bet „Skulberģu (Kolbergas) pilskalns” ir senāks nosaukums, jo tas radies no tuvumā esošās muižas nosaukuma, kas arhīva materiālos pirmoreiz minēta jau 1487. gadā.
Apmeklējot uzmērošanas dēļ Dikļu pilskalnu pie Grebu mājām, tam ziem.-rietumos uzdūrāmies uz vēl kādu cilvēka rokām apdarinātu kalnu, sauktu par „Bļodas kalnu”. Pēdējais stāv tikai 50 m. no „Pilskalna” un atdalīts no viņa ar ieleju.
Vidzemes ziem.-rietumu stūris ir nabags pilskalniem. Tālu šķirti stāv viens no otra Ērģemes, Skaņkalnes un Dikļu apcietinātās vietas. Pat Burtniekos, kur visi ticēja pilskalna esamībai, tāds vēl nav atrasts, izņemot pileni dienvidgalā. Tas izskaidrojams ar šā apgabala mežaino raksturu agrākos gadu simteņos.
Senrakstos no 1318. un 1359. gadiem minēta „Castr. Levisel” un „Castr. Lemeselle”, kas pēc lietpratēju domām zīmējas uz vienu un to pašu vietu. Šai pilij vajadzēja atrasties Limbažu tuvumā, bet vēl līdz šim to neviens nebija uzgājis. Sīki pārmeklējot Limbažus un apkārtni, izrādījās, ka meklētais pilskalns atrodas Limbažos, pilsētas austrummalā aiz baznīcām un Pilskroga. Tam iepretim stāv nespējnieku patversme, bet ziemeļos dzirnezers.
Šo pilskalnu uzgājis pieminekļu valdes inspektors A. Štāls savos pārraudzības braucienos. Līdz tam nevienam nebija ienācis prātā, ka Vainīžu muiža būtu celta senā pilskalnā. Pārlūkojot un mērojot šo vietu 1927. g., patiesi, nācās atzīt jaunatrasto pilskalnu.
Kalnam gandrīz apaļš, 3 m. kumps plakums, kura caurmērs 50—60 m. Gar visu austrumpusi kalnam sānos ir terase, jo šī puse no dabas lēzenāka. Pārējās sānmalas pietiekoši kraujas un augstas lai iztiktu bez sevišķiem zemju darbiem.