Atašienes pilskalns

Atašienes pilskalnu, uzklausot vietējos iedzīvotājus, 1925. gada vasarā atklājusi E. Brastiņa vadītā pilskalnu apzināšanas ekspedīcija. 25. augustā pilskalns tika fotografēts, uzmērīts un aprakstīts, pēc tam, 1926. gadā, iekļauts valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā [Em. 1926; Senatnes pieminekļu 1926 u. c.].

E. Brastiņš pilskalna aprakstā minējis, ka pilskalns, kas saukts par “Piļigoru”, bijis ierīkots kādā smilšainā, ap kilometru garā kauprē, pilskalna daļu norobežojot ar vaļņiem un grāvjiem. Pilskalns ir 12 m augstāks par apkārtējiem purviem. Lai pilskalnu nocietinātu, katrā kalna galā izrakti trīs grāvji ar atbilstošiem vaļņiem, kas pilskalna sānos pārveidojas par terasēm. Grāvji un vaļņi ir tikai pusmetru augsti vai pusmetru dziļi. Tur, kur pilskalns nav apaudzis ar velēnu, vējš smilti aizputinājis, un dažās vietās palikuši trauku gabaliņi un dzelzs šlaga. Mītņu kārta atrodama tikai dažās vietās. Šur tur redzamas izlauztu celmu bedres, tāpat arī rētas no smilšu grābumiem [Brastiņš 1928: 27].

Atašienes “Piļigora” 20. gs. 30.–50. gados vairākkārt apsekota (P. Ārends, 1934. g.; K. Rozītis, 1947. g.). Apsekotāji nenorāda, ka pilskalns būtu cietis no plašākas grants rakšanas, lai gan visu plašo karjeru pilskalna tuvumā sauc par Pilskalna karjeru. Novadpētnieks J. Būmanis, stāstot par Rudzētu pagasta pirmskara laika skolu vēsturi, par skolas būves gaitu, starp citu, saka: Saved granti no 18 km attālā Atašienes pilskalna [Būmanis 1997: 35]. Iznāk, ka grants tikusi rakta pašā pilskalnā. Tomēr Arnolda Štokmaņa 1951. gadā sastādītajā un nesen arhīvā atrastajā Atašienes pilskalna pasē un tai pievienotajos fotoattēlos nekādas pilskalna norakšanas pazīmes nav ieraugāmas. Tādu nav arī pasei pievienotajā pilskalna un tā apkārtnes skicē. Desmit gadus vēlāk Marijas Vilkaušas sastādītajā Atašienes pilskalna pasē jau teikts, ka pilskalns ir 1,7–2 km garš (tas tā noteikti nav, jo tik liels ir viss reljefa izcēlums kopā ar karjeru) un ka piemineklis tikai daļēji saglabājies, gandrīz viss noņemts grants vajadzībām. Atašienes pilskalnu 1979. un 1980. gadā apsekoja arheoloģe Elvīra Šnore, kas konstatēja, ka pilskalns gājis zudumā, un savā ziņojumā rakstīja: Uz šodienu pilskalns var skaitīties iznīcināts. E. Šnore bija uzklausījusi arī tādu cilvēku liecības, kas paši it kā piedalījušies pilskalna norakšanā. Šā raksta autors Atašienes pilskalnu mēģināja apsekot 1982. gadā, un, pilskalnu neatrodot, nācās konstatēt, ka Atašienes pilskalns skaitāms par pilnīgi iznīcinātu. Pamatojoties uz šiem apsekojumiem, Atašienes pilskalns netika iekļauts turpmākajos aizsargājamo pieminekļu sarakstos. Atašienes pilskalna norakšana ar atsaucēm uz arhīvu dotumiem un publikācijām periodikā tika atspoguļota arī publikācijā [Urtāns 2013: 101–103]. Nenoteiktas liecības vēlākos gados gan it kā tomēr vēstīja, ka pilskalns vēl pastāv. Tā Atašienes vidusskolas skolēni uz to bija devušies ekskursijā, tika iesniegts pētniecisks darbs par Atašienes pilskalnu ar attēliem, kas nebūt nerādīja izraktu karjeru. Par to, ka pašiem vietējiem iedzīvotājiem nav bijis skaidrs, vai pilskalns ir norakts, liecina nesen publicēts teksts: Nostāstiem apvīts Piļigora pilskalns, kurš bija inventarizēts 20. gadsimta sākumā, bet 20. gadsimta 50.–90. gados gandrīz norakts grants ieguvei, tikai vietām saglabājies neskarts [Cimbule 2015: 8].

2018. gada 16. jūlijā žurnālists Jānis Rancāns e-vēstulē raksta autoram minēja: Pie reizes gribēju Jums nosūtīt atradumu LIDAR kartē Atašienes pusē. Vai tas varētu būt Brastiņa aprakstītais pilskalns /../. Taču, ja tas ir tas pats, tad realitātē viņš atrodas pavisam citā vietā, nekā Brastiņa aprakstos. Nav iekļauts arī pieminekļu sarakstos.

Šī vieta 2018. gada 22. jūlijā tika atrasta un apsekota, un nebija šaubu, ka tas ir par zudušo uzskatītais Atašienes pilskalns, kas saglabājies gandrīz tāds pats, kā to attēlo E. Brastiņa 1925. gada uzmērījums un apraksts.

Atašienes pilskalna “pazušanu” sekmēja tas, ka E. Brastiņš savā grāmatā publicētajā Atašienes pilskalna novietojuma kartē tā atrašanās vietu bija norādījis ap pusotru kilometru uz Z no patiesās pilskalna tā vietas. Karjers pilskalna tuvumā tika aktīvi izmantots daudzus gadus gan pirms Otrā pasaules kara, gan pēckara laikos, bet nepareizā iezīme publicētajā kartē lika pilskalnu meklēt tur, kur tas patiesībā neatradās. Šīs iedomātās pilskalna vietas tuvumā bija un arī tagad ir Pilskalnu mājas, bet māju nosaukums vedināja domāt, ka turpat tuvumā vajadzētu atrasties pilskalnam, taču tur bija karjers; tātad likās, ka pilskalns ir norakts.

Salīdzinot ar agrākajām reljefa kartēm, var redzēt, ka Atašienes pilskalna rajonā ir karjerā norakta paliela platība, kurā bija vairāki izcēlumi. Atašienes pilskalns atrodas šo reljefa izcēluma R galā, kur izcēlums sašaurinās un veido it kā asti. Karjers, kurš šobrīd vairs netiek izmantots, ir apstājies apmēram 50 m attālumā no pilskalna A gala vaļņiem un grāvjiem. Uz D no pilskalna ir Zilupeites purvainā leja, uz Z – purvaina ieplaka. Pilskalna plakuma A galā ir izrakta un tagad jau aizaugusi, paliela, garena bedre – Otrā pasaules kara zemnīcas vieta. Pilskalnu, kas bija apaudzis ar retām priedēm, retu pamežu un ir labi pārskatāms, veido smilts, senais kultūrslānis nav saskatāms. Ja E. Brastiņa laikā vējš pilskalnā bija vietām atsedzis smilšu laukumus, tad tagad visu pilskalnu klāj sūna un velēna. Pilskalna īpašnieka Oļģerta Stalidzāna rīcībā bija fragmentārs, stipri korodējies šaurasmens kātcauruma dzelzs cirvis, kas attiecināms uz agro un vidējo dzelzs laikmetu. Cirvis ir atrasts tīrumā, uz Z no pilskalna, starp pilskalnu un lielceļu, un, iespējams, dod kādus pieturas punktu arī paša pilskalna hronoloģijas skaidrojumā. Atzīmēsim, ka E. Brastiņš minēja senkapu uzkalniņus dažus simtus metru uz Z no pilskalna [Brastiņš 1928: 27]. Iespējams, ka cirvis ir saistīts ar šiem apbedījumiem. O. Stalidzāns vēl zināja stāstīt, ka mitrajā pļavā uz D no pilskalna bijusi nogrimusi mazajai upītei neparasti liela laiva ar purvā dziļi iegrimušu, augstu priekšvadni. Agrākos laikos pļāvēji nereti par to aizmirsuši un uz tā lauzuši izkaptis. Citi atašēnieši tagad vēl stāstīja, ka Atašienes pilskalns saukts par Baterijas kalnu un esot bijis saistīts ar franču kara laiku. No pilskalna augstākā punkta bijis labi redzams tā sauktais Vara ceļš, kas vedis lejā uz purvu D no pilskalna. Kad ieskatījušies, redzējuši, ka koki šā ceļa vietā bijuši zemāki, un tā iezīmējusies ceļa vieta. Pilskalns un tā apkārtne pārveidota Otrā pasaules kara laikā, kad tur bijuši gan vāciešu, gan krievu ierakumi. Pēckara gados apkārtējo māju ļaudis pilskalnā slēpuši, ierakdami zemē, bietes, gaļu un citus pārtikas produktus, kurus citādi būtu bijis jāatdod nodevās.

Atašienes pilskalns (7. attēls) ir labi saglabājies, un šobrīd to nekas neapdraud. Kļūdu un pārpratumu dēļ tas gan zaudējis oficiāla pieminekļa statusu, bet tas ir atjaunojams. Atašienes pilskalna jaunatklāšana ir atspoguļota presē [Urtāns 2018b; Urtāns 2018c]; pilskalns atgūst savu vietu arī vietējo ļaužu ikdienā [Atašienē 2018].