Wikipedia par pilskalnu
Aizputes pilskalns jeb Baznīcas kalns ir pilskalns Aizputes pilsētā, Tebras labajā krastā. Pēc 1290. gada kuršu pilskalnā tika uzmūrēta Kurzemes bīskapijas Aizputes domkapitula pils ar baznīcu, kas pirmo reizi rakstos pieminēta 1338. gadā.
Pilskalns izveidots ap 10 metrus augstajā Tebras upes stāvkrastā, tā reljefs stipri pārveidots 13. gadsimta beigās, kuršu pils vietā te uzcelta Kurzemes bīskapa pils un baznīca. Baznīca ir pārbūvēta 1773. un 1887. gadā. 1922. gadā pilskalnā izdarīti arheoloģiskie izrakumi, kuru laikā upes stāvkrasta pusē atklāts pils aizsargmūra fragments.
Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis, apstiprināts ar Kultūras Ministrijas 29.10.1998 rīkojumu Nr.128 kā Valsts aizsardzības objekts Nr.: 1276. “Baznīcas kalns — pilskalns”.
Aizputes pilskalns atradās senajā kuršu Bandavas zemē. Pirmo reizi kā Hasepotten pieminēts 1253. gada 4. aprīļa līgumā, ko noslēdza Kurzemes bīskaps Heinrihs un Livonijas ordeņa mestra vietnieks Seinas Eberhards. Durbes kaujas laikā kuršu karavīri pārgāja žemaišu pusē un 1260. gada kuršu sacelšanās laikā atteicās no Kurzemes bīskapa kundzības.
Atskaņu hronikā vēstīts par 1261. gada krustnešu karagājienu uz Kursu un Dzintares kauju. Pēc Dzintares pils nodedzināšanas un tās aizstāvju nogalināšanas Livonijas ordeņa karaspēks aplenca Aizputes pili (hronikas tekstā Asseboten). Pilī patvērušies kurši nolēma pārstāt draudēt krustnešiem un slēdza mieru, kā ķīlu atdodami labiešu bērnus.
Tikai pēc prūšu un zemgaļu sacelšanās pilnīgas apspiešanas Aizputes pilskalnā laikā no 1290. līdz 1295. gadam apmetās Kurzemes bīskapijas domkapitula locekļi. Viņu vajadzībām kuršu pilskalnā tika uzmūrēta jauna pils, kas pirmo reizi rakstos pieminēta 1338. gadā. Pili apjoza mūra sienas un tā aizņēma ap 120х50 metru lielu platību. Pils dienvidaustrumu stūrī atradās domkapitula sanāksmju un dzīvojamās telpas un Svētā Jāņa baznīca, kura gadsimtu laikā vairākkārt pārbūvēta.
1513. gadā Kurzemes domkapituls pameta Aizputes pili un tā zaudēja savu politisko nozīmi. Pēc Kurzemes bīskapijas likvidēšanas un poļu—dāņu Piltenes mantojuma kara 1585. gadā pils tika pamesta un tās akmeņi tika izmantoti baznīcas paplašināšanai.
E.Brastiņš par pilskalnu
Uzmerojuma mērogs 1:1000; griezumu augstums = 1m. Aizputes apkartnes plāns. Uzmērots 4. augustā 1922. g. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
Aizputes senču pils atradusēs tai vietā, kur tagad stāv Aizputes baznīca. Šeit krasts tālu izliecies pret upi un kā radīts pilsvietai. 1922. g. vasarā Etnogrāfiskais muzejs raka šās pils vietas dienvidus sānā, jo pilsētas valde bij lūgusi atrakt tur esošās durvis. Izrādījās, ka šeit ir kādreizējas bīskapa pils sienas pamats, bet stāsts par durvīm tikai ļaužu tenkas. Svarīgs šeit tas apstāklis, ka zem mūra pamata vēl atradās ap pusmetru biezs neaizskarts mītņu slānis, kas runā par labu tam, ka kalns, uz kura tagad stāv baznīca, ir patiesi pilskalns. Protams, senā pilskalna bedumi nolīdzināti, bet nojaušams, ka tagadējā Baznīcas iela iet pa galvenā grāvja vietu.
1261. gadā Aizputes (Aseboten) pils padodas ordeņa karaspēkam un labieši dod ķīlām savus bērnus.
Aizputes apkārtnes plāns. Mērogs 1:42000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
Divus gadus vēlāk otrā kara gājienā ordeņa karaspēks ieņem Lažas, Markaišu un Grobiņas pilis. Ja Lažas pilsvieta būtu pusotra kil. Aizputei ziemeļos esošā Lažas kapu vieta, kā to līdz šim domāja, tad ordeņa karaspēks to nepamestu sveikā tad, kad ieņem Dzinteri un Aizputi, jo tā turpat acu priekšā. Jau teikts, ka pilskalnam pie Aizputes mācītājmuižas nav īsta pilskalna pazīmes. Tai vietā, kur ceļš no Aizputes uz Kazdangu iet pāri Lažas upītei, 1 kilom. augstumos pilsētai, krastu labā ceļa pusē arī dēvē par pilskalnu . Tomēr arī šeit nav nekādu rakumu vai uzbedumu.
Cilvēku rokām rakts ir Čorkšu kalniņš. Pēc ziņām, kuras sniedzis stud. arch. F. Jakobsons, šī vieta atrodas pus kilom. ziem.-riet. Aizputes stacijai, dažus simts soļus rietumos Baltcepuru mājām. Garena smilšu paugura ziemeļa daļa tur atdalīta ar 8 soļi platu grāvi. Pārējās plakuma malas esot no dabas stāvas. Domājams, ka šī vieta nav pilskalns, bet cēlusies kaut kā citādi.
Teika par Aizputes pilskalnu
Aizputes skolnieki nākuši mājās no skolas. Viņi bija dabūjuši zināt, ka apakš pilskalna ir nogrimusi pils un ka tur esot caurums. Sarunājuši, ka laidīsies iekšā un apskatīsies, kas tur ir. Norunājuši, ka vienu iesies virvē un nolaidīs lejā. Kad viņš gribēs tikt augšā, kad paliks bail vai kaut ko ieraudzīs, tad kustinās virvi un lai tad velk ārā. Iesējuši arī vienu un laiduši pa caurumu iekšā. Kādu laiciņu gaidījuši. Kad sāka apakšā kustināt, zēni vilkuši ārā. Beidzot izrādījies, ka izvilkuši melnu suni. Suns tūlīt pazudis. Zēni šausmīgi nobaidījušies un laiduši virvi atkal iekšā, bet nolaisto zēnu ārā nav nekad izvilkuši, tikai vecus celmus un saknes. Zēni šausmīgi bijuši nobaidījušies, visi palikuši slimi, un viens pat nomiris.
